Definīcija: Patstāvīgs vārds, kurš teikumā noteiktā gramatiskā formā viens pats vai kopā ar palīgvārdiem veic kādu sintaktisku funkciju, piemēram, teikumā Ozols ir iestādīts pie upes ir trīs teikuma locekļi. Teikuma locekli var veidot arī nedalāms vārdu savienojums, piemēram, teikumā Dažs labs metis plinti krūmos ir divi teikuma locekļi. ◊ vienkāršs teikuma loceklis (sk.); salikts teikuma loceklis (sk.)
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007
LVteikuma loceklis
RUчлен предложения
Valodniecība. LPE tematiskā šķirkļu saraksta projekts. — R., 1978
