EN Keynesian economics
LV Keinsa ekonomikas teorija
RU экономическая теория Кейнса
DE Keynesche Theorie
FR économie Keynésienne
Definīcija: Angļu ekonomista Dž. M. Keinsa 20. gs. 30. gados radītā makroekonomikas teorija. Δ pamatatziņa ir, ka brīvā tirgus saimniecība nespēj automātiski pati par sevi nodrošināt tautsaimniecības stabilitāti un pilnīgu nodarbinātību, tāpēc valstij aktīvi jāiesaistās ekonomikas vadīšanā. Paļaušanos uz brīvā tirgus pašregulēšanas spējām un valsts neiejaukšanos ekonomikā, ko sludināja valdošā neoklasiskā teorija, Dž. M. Keinss uzskatīja par visbīstamāko kļūdu un novecojušu politiku. Šīs Dž. M. Keinsa atziņas radās 1929.–1933. g. lielās ekonomiskās depresijas tiešajā iespaidā. Δ pamatā ir atziņa, ka izšķirošā nozīme ekonomikā ir pieprasījumam: tieši pieprasījums nosaka ražošanas pieauguma un nodarbinātības pakāpi. Tāpēc valsts uzdevums ir saglabāt un dažādi veicināt pieprasījumu. Īpaša nozīme ir valsts budžeta izdevumiem, kuriem savukārt jāveicina arī privātie kapitālieguldījumi. Δ neaicina valstiskot ekonomiku un ieviest sociālistisko plānsaimniecību, bet gluži otrādi — Dž. M. Keinsa mērķis bija glābt privāto tirgus ekonomiku no satricinājumiem. Δ galvenie ekonomikas vadīšanas līdzekļi ir finanses un kredīti, kas jāizmanto, lai radītu maksimāli labvēlīgus apstākļus privātās saimnieciskās darbības attīstībai. Δ izklāstīta Dž. M. Keinsa fundamentālajā darbā “Vispārīgā nodarbinātības, procentu un naudas teorija” (1936). Δ kļuva ļoti populāra jau 20. gs. 30. gadu otrajā pusē, bet pēc Otrā pasaules kara tā ir dominējošā makroekonomikas teorija Rietumos. Līdz 20. gs. 70. gadiem Rietumvalstu ekonomikas politika balstījās uz Δ.
Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
