Definīcija: Teikuma virsloceklis, kas viens pats veido gramatisko centru vienkopas teikumā. Formas ziņā tas ir tuvs izteicējam, bet teikumā nav neviena cita teikuma locekļa, ar ko tas būtu saistīts savstarpēja atkarīguma attieksmēs, piemēram, Ārā puteņo. Istabā ir silts.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007