Definīcija: Teikuma palīgloceklis, kas rāda, kādā ziņā vai kādā apjomā pazīme attiecināma uz priekšmetu vai parādību, kam tā piemīt. Latviešu valodā ierobežotāju parasti izsaka ar lietvārda lokatīvu vai prievārdisku savienojumu, piemēram, Viņš bija pieņēmies spēkā un gudrībā. Pēc dabas Jānis bija nopietns.
Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. — R., 2007