Katrs pierakstītais vārds, ko atrodam dažāda laika publikācijās, ir konkrēta vēstures liecība gan par tautas likteņgaitām, gan par valodas attīstību. Vārds dzīvo līdzi cilvēkam, tautai. Savas tautas vārdus pārmantojam no paaudzes paaudzē.
Bagātā Latvijas grāmatniecības vēsture rāda, ka 16. gadsimtā jau ar pirmajām latviešu valodā publicētajām grāmatām, proti – ar katoļu un luterāņu katehismu 1585. un 1586. gadā, rakstos fiksēti arī speciālās nozīmes vārdi, kas laika gaitā, konkretizējoties to saitei ar noteiktu nozari, kļuvuši par attiecīgās nozares piederumu – terminiem. Meklējot speciālas nozīmes jēdzienu izteikšanai lietotos vārdus pirmajā, katoļu katehismā, secināsim, ka reliģiska satura izteikšanai tajā izmantoti galvenokārt tautā plaši lietoti vārdi un vārdu savienojumi, piemēram, debesis (šeit un turpmāk vārdi doti mūsdienu rakstībā, t. i., pārcēlumā uz latīņalfabētisko rakstību), zeme, ticība, cerība, mīlība, laulība, krustība, pateicība, žēlastība, vienādība, slava, gods, parāds, parādnieks, grēcnieks, valdītājs, radītājs; dienišķa maize, galvas gabals, dievišķa dāvana, dievišķs gaišums, Dieva māte, miesas auglis, Svētais Gars. Cilvēku grupu nosaukšanai katehismā, tāpat kā tautas valodā, izmantoti arī substantivēti īpašības vārdi veselie, neveselie, bēdīgie. Katehisma tekstā reliģiska satura izteikšanai izmantoti darbības vārdi lūgt, ticēt, apgaismot, apgaišināt, [laulību] pārlauzt (tagad: laulību pārkāpt).
100 gadus vēlāk, 1671. gadā Viļņā publicētajā G. Elgera evaņģēlijā, vērojama zināmā mērā līdzīga aina: termina funkcijā izmantoti galvenokārt latviešu valodas vārdi, tostarp daudzi abstraktas nozīmes darinājumi ar -ība un -ums: liecība, līdzība, neveselība, tumsība, gaišums, pasaules iesākums. Cilvēku grupu nosaukšanai izmantoti vārdi: muitnieki, grēcinieki, gani un (tiem pretstatā, līdzībās) avis; vārdkopas gudri vīri, cilvēka dēls. Jau lietots arī atvasinājums māceklis. Salīdzinājumā ar katehismu G. Elgera evaņģēlijā līdztekus reliģiskas semantikas darbības vārdiem svētīt, smādēt, pielūgt vairāk lietoti procesu nosaukumi ar -šana: dzīvošana (mūžīgā dzīvošana), aizbildēšana, pestīšana, trīsēšana (zemes trīsēšana), kā arī salikteņi: baznīcakungs, aukšancelšinas pastara diena, mīlesirdīgs un mīlesirdība, karuvīri.
Retumis izmantoti aizguvumi Sacramente (katehismā), Pharizieri (evaņģēlijā). Taču grāmatu nosaukumos paturēta latīniskā rakstība: katoļu katehismam: «Catechismus Catholicorum», G. Elgera evaņģēlijam: «Evangelia. Ex Latino in Lothavicum idioma translata».
Bagāts latviešu valodas terminu avots ir vispārīgās vācu–latviešu vārdnīcas, kas tiek publicētas, sākot ar 17. gadsimta pirmo pusi. Pirmā no tām – 1638. gadā publicētā G. Manceļa «Lettus» un «Phraseologia Lettica». Nozīmīgs avots speciālās leksikas pētījumiem ir Vecā Stendera vārdnīca «Lettisches Lexikon» (1789.) un «Augstas gudrības grāmata» (1796.), kurā rakstīts par dažādu zinību gudrībām.
19.gadsimta otrā puse ar jaunlatviešu periodu, kad tiek publicētas pirmās latviešu autoru sarakstītās dažādu zinību mācībgrāmatas latviešu valodā, un īpaši 80. gadi, kad tiek publicētas pirmās terminu vārdnīcas – K. Valdemāra «Jūrniecības terminu vārdnīca» 11 valodās (1881.) un J. Ilstera «Botānikas vārdnīca» (1884.) –, ievada jaunu periodu latviešu valodas terminoloģiskās leksikas apkopošanā. Tai laikā daudz jaunvārdu darināja Juris Alunāns un Atis Kronvalds. Tieši pateicoties šiem jaunlatviešiem, jo īpaši Atim Kronvaldam, latviešu valoda nostājās līdzās citām tā laika modernajām valodām. Pēc A. Kronvalda ieteikumiem J. Ilstera botānikas vārdnīcā ieviesti, piemēram, termini bārkstiņas, pogaļa, stublājs, sānsaknes, daudzgadīgi stādi. Uz latviešu valodas bāzes tika veidota arī juridiskā terminoloģija. Tā ar Andreja Stērstes gādību tiesu likumos ieviesti termini apsūdzība, apžēlošana, patvarība, blakus sūdzība.
Māteru Juris savukārt ieviesa terminus laulības pārkāpšana (iepriekšējās «laušanas» vietā), nāves sods, sodu likumi.
Gatavojot terminu vārdnīcas, vienlaikus tika apzināti domāts un diskutēts par principiem, kādi izvirzāmi terminu izvēlē, par vārdu jaundarinājumiem un aizguvumu lomu, par terminu labskanīgumu un atbilstību jēdzienam u. c.
Pakāpeniski latviešu inteliģencē, skolotājos rodas doma par īpašas komisijas dibināšanu dažādu nozaru terminu apspriešanai un vārdnīcu veidošanai, līdz 1919. gadā Izglītības ministrijas paspārnē arī tiek nodibināta pirmā terminoloģijas komisija. Šīs komisijas darba galvenais rezultāts ir 1922. gadā publicētā «Zinātniskās terminoloģijas vārdnīca», kurā apkopoti vairāk par 10 dažādu nozaru termini latviešu, vācu un krievu valodā.
Kopš 1946. gada, kad tiek nodibināta Zinātņu akadēmija, Terminoloģijas komisija saskaņā ar tā laika Ministru Padomes lēmumu tiek nodota Zinātņu akadēmijas pārziņā. Ar 1948. gadu šajā komisijā apstiprinātie termini tiek regulāri publicēti vispirms terminu biļetenos kā projekti, pēc tam – vārdnīcās kā obligāti lietojami oficiālajā praksē. Laikposmā līdz 1990. gadam plašākā Terminoloģijas komisijā apstiprināto terminu publikācija ir «Krievu–latviešu politehniskā vārdnīca» ar terminiem vairāk nekā 70 dažādās tehnikas nozarēs. 40.–80.gadu posmā ar Terminoloģijas komisijas apstiprinājumu publicēti 58 terminu biļeteni un 15 terminu vārdnīcas, kas nodrošināja stabilu terminoloģisko bāzi latviešu valodai tās valsts valodas funkciju izpildē 90. gados. Uz bagātās iestrādes pamata 90. gados bija iespējams īsā laikā sagatavot un publicēt pāri par 40 dažādu nozaru terminu krājumus. Turklāt atšķirībā no iepriekšējā perioda, kad terminu vārdnīcās sastatījumā tika doti galvenokārt divu valodu – latviešu un krievu valodas – termini, 90. gados lielākajā daļā vārdnīcu termini doti četrās valodās – arī angļu un vācu valodā, un daudzās vārdnīcās doti arī attiecīgo jēdzienu skaidrojumi.
Uzkrājoties arvien lielākam terminoloģiskās leksikas slānim, arvien skaidrāk iezīmējas arī šī leksikas slāņa savdabība un nobrieda vajadzība pievērsties tā zinātniskai izpētei. Latvijas Zinātņu akadēmijas ietvaros terminoloģijas pētniecība kā īpašs pētniecības novads valodniecības jomā plānos tika iekļauts 20. gadsimta 60. gadu beigās. Tas bija laiks, kad terminoloģijas pētniecība ārpus Latvijas bija jau izvērsta tādā pakāpē, ka 1969. gada decembrī Maskavas Universitātes rīkotā simpozijā terminoloģija tika pasludināta par patstāvīgu zinātnes nozari.
Latviešu valodas terminoloģijas teorētiskā pētniecība balstās uz uzkrāto latviešu valodas terminu materiālu kā pētījumu avotu, uz pamatatzinumiem pasaules terminoloģijas teorētiskajā pētniecībā kā teorētiskās pieejas pamatu un uz Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas ilggadējā darba pieredzi nozaru terminu sistēmu veidošanā.
Tautā lietoto vārdu izmantošana termina funkcijā, t. i., balstīšanās uz tautas valodu nozaru terminu sistēmu veidošanā, ļāva izdarīt būtisku precizējumu 70. gadu terminoloģijas teorijā izplatītajos pretējos viedokļos un apgalvot, ka termins ir nevis substanciāla (t. i., nevis īpaša, ārpus valodas vārdu krājuma esoša vienība), bet gan funkcionāla vienība (t. i., termins ir vārds īpašā funkcijā). Termina kā funkcionālas vienības būtību nosaka šīs vienības lietošanas sfēra (t. i., nozare) un funkcionālā nozīme, kas ir atkarīga no attiecīgās lietošanas sfēras (nozares). Novilkt stingru robežu starp vispārlietojamu vārdu un nozares terminu nav iespējams, jo viens un tas pats vārds daudzos gadījumos reizē ir vispārlietojamās valodas piederums un atsevišķas nozares termins. Pat tad, ja termina funkcijai tiek īpaši darināts jaunvārds, ar laiku tas ar nozīmes pārnesumu var iekļūt vispārlietojamā leksikā, t. i., determinoloģizēties, tāpat kā vispārlietojamie vārdi terminoloģizācijas procesā var kļūt par terminiem, iegūstot noteiktu vietu attiecīgās nozares jēdzienu sistēmā ar precīzām attiecīgā jēdziena robežām.
Tomēr termins nav identificējams ar vārdu gan tādēļ, ka termina funkcijā var būt ne tikai atsevišķs vārds (dalāmība, priekšraksts, tiešraide), bet arī vārdkopa (brīvpieejas sistēma, sabiedriskā saskarsme), gan arī tādēļ, ka vārds kā valodas vienība saistāms ar tajā ietverto nozīmi vai nozīmju kopumu vispār, bet termins konkrētas nozares ietvaros tiek piesaistīts konkrētam jēdzienam kā attiecīgās nozares jēdzienu sistēmas komponentam. Tāpat kā katrs jēdziens atsevišķas nozares ietvaros ir šīs nozares jēdzienu sistēmas sastāvdaļa, tā terminam ir jābūt nozares terminu sistēmas sastāvdaļai, turklāt nozares terminu sistēmai ir jāatspoguļo šīs nozares jēdzienu sistēma.
Otrkārt, latviešu terminzinātnes pētījumos ir izvirzīta un pamatota doma par atšķirībām vārda un termina «došanas» procesos un līdz ar to arī šo procesu nosaukumos. Vārdam galvenā ir nominatīvā funkcija un vārda došanu lietām un parādībām valodniecībā dēvē par nomināciju. Savukārt terminam ir divas pamatfunkcijas – nominatīvā (nosaucošā) un definitīvā (noteicošā, iezīmējošā) funkcija, jo termina uzdevums ir izteikt jēdzienu, reizē ar «nosaukšanu» ar minimāliem valodas līdzekļiem iespējami precīzi arī «iezīmējot» jēdzienu. Pēc analoģijas ar terminu nominācija (kā «vārda» jeb «nomena» došanu) atbilstošo procesu terminoloģijā ieteikts saukt par terminēšanu jeb termināciju («termina» došanu) un termins ir nevis tikai nominatīva, bet, precīzāk, terminatīva vienība.
Līdz ar to terminu īsi var definēt tā: termins ir terminācijas vienība. Šo definīciju var izteikt arī izvērstā variantā: termins ir terminācijas vienība, kas izsaka (nosauc un iezīmē) noteiktu speciālās nozares jēdzienu.
Latviešu valodas terminoloģijas pētniecība ir papildinājusi terminzinātni ar vēl vienu jaunu terminu un jēdzienu – terminēma, tādējādi piedāvājot risinājumu ilgajām valodnieku domstarpībām par dažādo vārdšķiru vārdu lomu terminu sistēmās.
Terminu vārdnīcās parasti apkopoti lietvārdi un vārdkopas ar lietvārdu kā pamatvārdu. Retumis terminu vārdnīcās kā atsevišķi šķirkļa vārdi doti īpašības vārdi un darbības vārdi. Terminoloģijas filozofiskajos pētījumos (V. Žuravļova darbos) uzsvērts, ka zinātnisko jēdzienu sistēmās dominējoši ir substantīviskie jeb priekšmetiskie jēdzieni un to izteicēji valodā (termini) ir substantīviskas vienības. Analizējot jēdzienus, kas ietverti lietvārdos un tiem atbilstošajos īpašības vārdos vai apstākļa vārdos (homogenitāte – homogēns, posmsecība – posmsecīgs, posmsecīgi) un darbības vārdos nodrose – nodrosēt, smilšstrūklošana – smilšstrūklot), konstatēts, ka līdz ar vārdšķiras maiņu runa ir nevis par citu pamatjēdzienu, bet gan tikai par viena un tā paša pamatjēdziena vārdšķirisko (var teikt – aspektuālo) modifikāciju. Tāpat kā leksēmas jēdziens aptver visas viena un tā paša vārda dažādās vārdformas vienotā leksiskās vienības jēdzienā, tā terminēmas jēdziens aptver ne tikai dažādās vārdformas, bet arī ar to pašu pamatjēdzienu saistītos citu vārdšķiru vārdus vienotā terminoloģiskā jēdzienā ar terminu, t. i., lietvārdu vai lietvārda vārdkopu, kā terminēmas pamatformu. Tātad jēdziens, kas ietverts terminā (jēdziena izteiksmes pamatformā) smilšstrūklošana, dažādos tekstos var parādīties gan kā šī lietvārda dažādie locījumi, gan kā attiecīgais darbības vārds smilšstrūklot un attiecīgās šī darbības vārda formas.
Latviešu terminzinātnē, sekojot pasaules terminzinātnes teorētiķu atzinumiem, svarīga loma ierādīta specifiskajām prasībām, kādām jāatbilst terminiem – sistēmiskumam, viennozīmīgumam, nozīmes precizitātei un formas īsumam u. c.
Tradicionāli terminoloģija tiek aplūkota kā valodniecības nozare. Taču kopš 70. gadiem, kad terminzinātne ieguvusi patstāvīgas zinātnes nozares statusu, liela uzmanība tiek pievērsta terminoloģijas specifiskajiem aspektiem, kā arī dažādo lingvistisko jēdzienu (piemēram, semantikas) savdabībai terminoloģijā. Tā sinonīmija, kas vispār valodā ir izteiksmes bagātības un krāsainības liecinātāja, terminoloģijā ir nevēlama parādība, ko nozares ietvaros cenšas novērst.
Viena no ļoti aktuālām problēmām nacionālās terminoloģijas attīstībā visos laikposmos ir bijusi attieksme pret aizguvumiem. Latviešu terminoloģija sākotnēji (kopš pirmajām grāmatām un vārdnīcām) veidota uz latviešu valodas bāzes. Detalizēti analizējot 20. gadsimta 70. gados izdoto Svešvārdu vārdnīcu, kurā lielākā daļa ir dažādu nozaru termini, konstatēts, ka 80 % no svešvārdiem latviešu valodā ir vārdi, kuru cilme saistāma ar latīņu vai grieķu valodu, un tikai 20 % svešvārdu ir dažādu citu mūsdienu valodu vārdi. Savukārt kopējais aizguvumu daudzums latviešu valodas leksikā caurmērā ir aptuveni viena trešā vai viena ceturtā daļa.
Analizējot aizguvumus dažādos laikposmos izdotās atsevišķu nozaru terminu vārdnīcās, var konstatēt, ka latviskie darinājumi ir noturīgāki. Savukārt aizguvumus, mainoties tuvākās saskares valodai, mēdz aizstāt ar citiem aizguvumiem, piemēram, informātikas terminoloģijā ģermānismus drukāšana, šrifts ir aizstājuši anglismi printēšana, fonts. Tāpēc jau aizgūstot ir lietderīgi rūpīgi apsvērt katra aizguvuma iederību latviešu valodas nozares terminu sistēmā, īpaši, ja aizguvums ienes citvalodas fonētisko, morfoloģisko vai citu savdabību kā, piemēram, aizguvumi mārketings, monitorings, menedžments.
Patlaban Latvijas apstākļos aktuāla ir Eiropas Savienības normatīvo dokumentu tulkošana latviešu valodā. Šajos tulkojumos būtiska loma ir precīzi atveidotai terminoloģijai. Tāpēc ir lietderīgi atgādināt pamatprincipu, kāds izkristalizējies LZA Terminoloģijas komisijas darbā: tulkojumos terminu no citas valodas nevis tulko vai pārņem, bet izvēlas vai no jauna darina termina ekvivalentu, kas pēc iespējas precīzāk izsaka attiecīgo jēdzienu tulkojuma valodā. Vissvarīgākais arī tulkošanas procesā ir attiecīgā jēdziena precīza izteikšana tulkojuma valodā.
Atsevišķu problēmu kopu starptautiskajā sadarbībā rada internacionālismi, kas izplatīti dažādās valodās atšķirīgā nozīmē (inspekcija, nacionālisms, okupācija, revīzija). Teorētiski tiek pētīti terminoloģijas, arī internacionālismu, starptautiskās harmonizēšanas paņēmieni, vienlaikus cenšoties saglabāt katras valodas izteiksmes savdabību.
Minētie ir tikai daži terminoloģijas teorētiskie aspekti, kuru izpēte lielā mērā balstās uz terminu vārdnīcās uzkrātā materiāla analīzi. Terminoloģiskie pētījumi noder par bāzi arī dažādo valodniecības līmeņu pētniecībai – par noteiktās un nenoteiktās galotnes lietošanu īpašības vārdos, par salikteņu un vārdkopu semantiskajām robežām, par vārddarinājumu strukturāli semantiskajiem modeļiem u. c. Galvenais, ko bez tam dod terminu krājumu analīze, – mēs dziļāk iepazīstam savu valodu un tās vārdu krājuma bagātības.
Terminu materiāla un teorētisko pētījumu mijdarbīgums nodrošina atgriezenisko saiti starp praktisko terminu materiālu un uz to balstītajiem teorētiskajiem atzinumiem, proti: šie atzinumi tiek likti lietā tālākā latviešu valodas terminoloģijas attīstībā, terminu krājuma papildināšanā. Tāpat kā gaisa vai ūdens riņķojums dabā, kā produkcijas aprite tautsaimniecībā vai naudas apgrozījums finanšu jomā, tā terminu vārdnīcas vai automatizētās terminu datu bāzes ir labs avots un pamats gan terminoloģijas teorijas padziļināšanai, gan valodas bagātināšanai ar jauniem vārdiem, kas darināti pēc iepazītiem vārddarināšanas modeļiem.
Shematiski to var attēlot šādi: termins vārdnīcā —> teorētiski secinājumi —> teorētisko secinājumu tālāka izmantošana jaunu terminu darināšanā —> valodas vārdu krājuma bagātināšana —> tālāka pētniecība un nacionālās valodas bagātināšana —> utt.
Jo vairāk terminu vārdnīcās un automatizētajās datu bāzēs, jo lielāka iespēja plašākai sabiedrībai apgūt valodas vārdu krājumu un arī jaunās nozarēs terminu sistēmu veidot uz stabila nacionālās leksikas pamata.
Jo rosīgāka cilvēku darbība kādā nozarē, jo straujāk attīstās un kuplo attiecīgais leksikas slānis. Attīstot un bagātinot nozares terminoloģiju, vienlaikus bagātinām savu valodu un uzturam dzīvīgu vārdu jaunrades avotu.
Literatūra
- Catechismus Catholicorum, 1585.
- Evangelia.Ex Latino in Lothavicum idioma translata. Per R. P. Georgium Elger. Vilne, 1671.
- Roze L. Pasaule vārdnīcas skatījumā. R., «Zinātne», 1982. – 120 lpp.
- Skujiņa V. Latviešu terminoloģijas izstrādes principi. R., «Zinātne», 1993. – 224 lpp.
The term in dictionary – the source for terminology science development and language enrichment
Summary
In written form one may find Latvian terms since the 16th century when the first books in Latvian were published. During the 17th– 18th centuries the number of Latvian terms were published in the German–Latvian standard-language dictionaries of this time. The terms belonging to various spheres of the man’s life and the Universe are to be found in «The Book of High Wisdom» written by G. F. Stender in 1796.
Intensive development of Latvian terminology took place since the middle of the 19th century when the first textbooks and manuals of various branches of science and technology where published in Latvian and the first term dictionaries on seafaring and botany were published too.
The next step of activity in the sphere of terminology was in 1919 when the first terminology commission was founded and the multi-branched dictionary of scientific terminology was published (in 1922).
Since the 1946 when the Latvian Academy of Sciences (LAS) was founded the Terminology Commission (TC) according to the Decision of Council of Ministers continued its activities under the authority of LAS.
The results of the TC work are seen in different term dictionaries published during the years 1948–1989.
These term dictionaries was the solid base for more than 40 new term dictionaries accepted by Terminology Commission and published in 90ies – at the very end of 20th century.
The multi-branched term-dictionaries with thousands and thousands Latvian terms and the long-standing experience of Terminology Commission allowed Latvian terminologists to contribute to the deepening of terminology science theory and subject-field term-system building practice.
Latvian terminologists underlined that; firstly, the term is not a substantial, but a functional unit with a definite sphere of application and functional meaning.
Secondly, Latvian terminologists stressed the idea about the difference between the specific process of termination in terminology and nomination described in linguistics. The word as a unit of the process of nomination names the object. In opposit, the term as a unit of the process of termination expresses the concept («terms the concept») and it has both a nominative function (like ordinary words) and a definitive function.
Thirdly, as it is seen from term dictionaries, we usually encounter a substantive or a word-combination with a substantive as a basic component in the function of the term. Such terms are constructed not only for objects, but also for processes, qualities, features, values, etc. Are the homogenity and homogenious two different terms expressing two different concepts? And are the noun reserve and the verb to reserve two different terms expressing two different concepts? For answering this question the notion of termeme is forwarded. The termeme is the unity of terminological units with the term (in the form of noun) as the basic component and with other words (in the form of other parts of speach) as the secondary components of the same unity.
Fourthly, as it is seen from the analysis of foreign words dictionary published in 70ies in Latvian language we can to ascertain two groups of borrowings – the internationalisms which are of Latin and Greek origin, and borrowings from other different contemporary languages which usually have phonetical, morphological or other peculiarities of the particular language. 80 % of borrowings belong to the first of these groups.
Characteristic feature of the present-day Latvian language practice are translations of EU normative regulations, mainly from English. While using the English terminology as a pattern of national term formation, it is important to observe the main rule of such process: the terms should not be translated, but the equivalents covering the respective concepts should be sought in the language in question. The correspondence of the term to the concept comes first.
Using term dictionaries as the source for theoretical investigation of terminology provides the substantiality of researches. It is a good base for reasonable conclusions. These conclusions are applied in further development of subject-field term systems and enrichment of word base of national language.
