Latviešu tautā valodas kultūras jēdziens, šķiet, gadu simtiem ir bijis un joprojām ir aktuāls un jūtīgs. Par to liecina tautasdziesmu dzidrais skanējums, pasaku un teiku valoda un daudzu mūsu vārda mākslas meistaru valoda cauri gadsimtiem.
Par to liecina 19. gadsimta jaunlatviešu darbība, pirmās mācību grāmatas un jau tai laikā minētie terminu izvēles principi, kur starp pirmajām prasībām termina izvēlē ir arī labskanīgums. Par to liecina mana personiskā saskarsme ar daudziem dažādu nozaru speciālistiem, kuri izglītību guvuši 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos, profesora Jāņa Endzelīna aktīvās darbības laikā, un savā vēlākajā profesionālajā darbībā 20. gadsimta 60.–80. gados lielā cieņā un godā turēja sakoptu valodu, aktīvi sekojot līdzi valodnieku ieteikumiem un piedaloties katrs savas nozares terminu izstrādē. Par to liecina arī tie ap 300 dažādu nozaru speciālisti, kas iesaistījušies Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas darbā, lai piedalītos savas nozares terminoloģijas attīstīšanā atbilstoši mūsdienu prasībām un vajadzībām.
Valodas kultūru saistībā ar valodas praksi īsi mēdz raksturot kā valodas līdzekļu optimālu lietojumu jebkurā runas un rakstu situācijā. Tas formulēts īsi, koncentrēti, pareizi, tomēr ne pietiekami. Kultūra (no latīņu cultūra ‘kopšana, apstrādāšana, audzināšana’) ietver ne tikai situācijai atbilstošu kvalitāti, atbilstību normām, prasībām, bet arī kopšanu, attīstīšanu un ... attieksmi, cieņu. Arī valodas kultūra kā cilvēka kopīgās kultūras sastāvdaļa nozīmē gan sakoptas valodas lietošanu, gan izpratni par sakoptu valodu, tās bagātināšanu, attīstīšanu, lai tādu — labi koptu un bagātu — to atstātu nākamajām paaudzēm. Kā kultūras vērtību.
Cilvēka valoda, apģērbs, izturēšanās ir cilvēka kopīgās kultūras rādītājs. Tiesa, dažādās valodas lietojuma situācijās valodas normas ir atšķirīgas. Kas iederas sirma profesora valodā, ne vienmēr iederas jaunieša valodā. Un otrādi. Ja modernais hibrīdvārds tusiņš (no krievu valodas vārda тусовка) vai tā latviskie sinonīmi burziņš, grūstiņš ir visai piemēroti lietošanai jauniešu vidē, tie, visticamāk, kā skabarga dursies ausīs klausītājam kāda profesora lasītā lekcijā. Protams, citā situācijā, piemēram, tā paša profesora sarunā ar saviem mazbērniem, šādi vārdi var būt īsti vietā.
Stabilais un mainīgais — jēdzieni, kas pamatos ir pretmeti. Kā vārdi tie ir antonīmi. Bet tieši šo pretmetu vienība nodrošina attīstību. Vispār un arī valodā. Valodas kultūras teorijā īpaši izcelts elastīgās stabilitātes princips. Šis princips paredz:
1) izprast valodas sistēmas stabilitāti kā valodas pastāvēšanas priekšnoteikumu;
2) saskatīt valodas sistēmas stabilitāti arī valodas pārmaiņu procesā.
Valodas mainīgums laika gaitā ir dabiska parādība un attīstības priekšnoteikums, tomēr ne jau jebkura pārmaiņa liecina par attīstību. Kuras ir vēlamās, valodas attīstību veicinošās pārmaiņas? Kādi ir vēlamo pārmaiņu kritēriji? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāveic attiecīgi pētījumi, kas ir valodas pētnieku, respektīvi, valodnieku, kompetencē. Meklējot atbildes uz visiem šiem jautājumiem tikai ielu aptaujās, vai neriskējam palikt virspusēja, sekla skatījuma līmenī? Viedokļi parasti ir visdažādākie, parasti pretēji, un to skaitliskie rādītāji, kas tuvi pretējo viedokļu līdzsvaram, diez vai ir pietiekami un būtiski pamatotu secinājumu izdarīšanai.
Atbilde meklējama tautas valodā, nacionālajā valodā kā sistēmā. Tas, kas sistēmiski iederīgs vai kas papildina, bagātina nacionālo valodu kā sistēmu, ir pieņemams. Savukārt tas, kas, ienākot nacionālajā valodā, spiež no tās ārā būtiskus savdabīgās sistēmas elementus, aizstājot tos ar svešiem, jāvērtē nevis kā valodas bagātinātājs, bet gan kā nacionālās valodas sistēmas deformētājs. Tas attiecas uz visiem valodas līmeņiem, bet visuzskatāmāk tas vērojams leksikā, piemēram, viens no biežāk dzirdamajiem ir vārds rekomendācija, kas gandrīz jau izspiedis no lietojuma vārdu ieteikums.
Jēdziens ‘stabilais’ un ‘mainīgais’ attiecas ne tikai uz pašiem valodas faktiem, bet arī uz šo faktu vērtējumu valodas pētnieku skatījumā. Neliels komentārs par jaunāko termina un jēdziena ‘literārā valoda’ izpratni.
Veicot sociolingvistiskās aptaujas valodas lietojumā, valodnieku uzmanības lokā lielā mērā nonākusi sarunvaloda. Literārā un neliterārā, koptā un nekoptā. Sarunvaloda ir tā valodas joma, kurā katrs indivīds brīvi izvēlas vārdus un frāzes un izmanto tos atbilstoši attiecīgajai saziņas situācijai. Savu dzimto valodu, kas parasti ir pirmā, ko indivīds apgūst jau ģimenē, katrs labāk vai sliktāk prot lietot sarunvalodas līmenī. Lai apgūtu kādu citu valodu sarunvalodas līmenī, ir vai nu jāmācās papildus kādos kursos, vai jānokļūst vidē, kurā lieto attiecīgo citvalodu. Tā ir dabiski apgūta valoda. To uzskata par dabiski veidojušos, tātad — dabisku. Savukārt kā pretstats sarunvalodai tiek minēta literārā valoda. Sarunvalodas pētnieku secinājums — literārā valoda ir mākslīga valoda.
Salīdzināsim šo secinājumu ar terminu literārā valoda un valodas kultūra skaidrojumiem, kādi doti Latviešu valodas institūta (agrāk — Valodas un literatūras institūta) izstrādātajā daudzsējumu «Latviešu literārās valodas vārdnīcā» (4. sēj. — R., 1980): literārā valoda — «apzināti izkopta un normēta valodas forma»; valodas kultūra — «atbilstība valodas, parasti literārās valodas, normām». Savukārt mākslīgs ir «tāds, kas īpaši radīts cilvēka praktiskajā darbībā pēc kā dabā eksistējoša parauga» (5. sēj. — R., 1984).
Vai varam secināt, ka tikai nekopta valoda ir dabiska? Un — tiklīdz valodu sakopj pēc labākajiem mūsu tautas valodas un labākajiem mūsu vārda meistaru valodas paraugiem, tā valoda kļūst mākslīga? Un kā ar frizūru un parūku? Ja apgriežam vai nokrāsojam matus, tie kļūst mākslīgi un identificējami ar parūku? Un vai tikai tas cilvēks ir dabisks, kurš neievēro sadzīves kultūras normas? Bet kulturālais ir mākslīgs?
Nobeigumā — citāti (tulkojumā) no D. Rozentāla un M. Telenkovas «Lingvistisko terminu vārdnīcas» (Moskva, Astrel. AST, 2001. — 115. un 155. lpp.):
- dabiskā valoda — «valoda tās burtiskajā nozīmē, cilvēka valoda kā svarīgākais sazināšanās līdzeklis, domas veidošanas un izteikšanas rīks .. «Dabisks» šajā vārdkopā nav jāsaprot kā «pašas dabas dots»; tieši pretēji, visa cilvēku valodas vēsture rāda, ka tā ir cilvēku cilts daudzu tūkstošu paaudžu radošo pūliņu rezultāts»;
- mākslīgās valodas — «valodas, ko veido no dabisko valodu elementiem un ko piedāvā kā starptautiskās saziņas palīglīdzekli» (citāta beigu daļa mūsdienu situācijā būtu precizējama: «.. un ko piedāvā kā palīglīdzekli dažādām valodas papildfunkcijām» — V. S.).
*
Dzīvojam dīvainu «vērtību» laikmetā, kad daudzās jomās dominē subkultūra. Arī valodā. Apzinoties, ka arī literārās valodas pamatā ir tautas valoda un tā nav mākslīgs veidojums, atliek vēlēties, lai valodā stabilais un mainīgais būtu līdzsvarā ar valodas kultūras resp. sakoptības prasībām.Valodniecības teorētiķi ir secinājuši, ka valodas kultūras jomā attīstība notiek līklīnijā, kur ir savi pacēlumi un kritumi. Ļoti gribas cerēt, ka esam krituma zemākajā punktā, kam sekos pacēlums, un to sekmēs jaunā valodnieku paaudze.
(Pirmpublicējums «Latvijas Vētnesī» 2006.10.03)
