LZA Terminoloģijas komisijas lēmums Nr. 80
Pieņemts 02.12.2008.; prot. Nr. 8/1089. Publicēts «LV» 14.10.2009.
Lēmuma pamats: MK 28.11.2000. noteikumu Nr. 405 3.2. un 11. p.
LZA Terminoloģijas komisija ir apspriedusi Teoloģijas terminoloģijas apakškomisijā Mg. theol. E. Cacures vadībā izstrādāto un oficiālo recenzentu mācītāja J. Rubeņa un valodnieces V. Skujiņas izvērtēto latviešu valodas teoloģijas pamatterminu un definīciju sarakstu ar terminu ekvivalentiem angļu un vācu valodā un apstiprina to vienotai lietošanai dažādu konfesiju ekumeniskā praksē. Terminu sarakstu sk. lēmuma pielikumā.
LZA TK priekšsēdētāja V. Skujiņa
LZA TK sekretāre A. Ščucka
LZA TK lēmuma Nr. 80 pielikums
Teoloģijas pamattermini
absolūcija [< lat. absolutio ‘atraisīšana, atlaišana brīvībā’]
a. absolution
v. Absolution
Grēku piedošana Dieva vārdā. Absolūciju veic ordinēts mācītājs, priesteris; īpašos gadījumos — arī lajs.
adiafora [< gr. adiaphora ‘neatšķiramas, nešķirojamas lietas; vienaldzīgas lietas’]
a. adiaphora
v. Adiaphora
Mācība, ceremonija vai paraža, kura Bībelē nav nedz pavēlēta, nedz noliegta un no kuras nav atkarīga pestīšana, piemēram, dievkalpojuma kārtība, liturģiskie tērpi.
adopcionisms [< lat. adoptio ‘pieņemšana par bērnu’]
a. adoptianism
v. Adoptianismus
Mācība, ka Jēzus no Nacaretes tikai savā dievišķībā ir patiess Dieva Dēls, bet savā cilvēciskumā — Dieva žēlastībā «adoptēts» Dēls. Rietumu baznīca 8. gadsimtā adopcionismu noraidīja.
adorācija [< lat. adorātio ‘pielūgšana, godināšana’]
a. adoration
v. Adoratio
Pielūgsme, kas veltāma vienīgi Dievam (piemēram, Kristus klātbūtnes godināšana Svētā Vakarēdiena liturģijā).
Advente [< lat. adventus ‘atnākšana, parādīšanās’]
a. advent
v. Advent
Laiks pirms Kristus dzimšanas svētkiem — no baznīcas gada sākuma, t. i., 1. Adventes svētdienas jeb ceturtās svētdienas pirms Ziemassvētkiem, līdz Ziemassvētku vakaram 24. decembrī. Adventē kristieši gatavojas Kristus dzimšanas svētku svinēšanai, pieminot viņa cilvēktapšanas nozīmi. Adventes laikā tiek pieminēta arī Kristus otrā atnākšana uz tiesu laiku beigās.
Piezīme. Praksē termins lietots arī vīriešu dzimtes formā. Pamatot kā pareizas var abas formas, tomēr latviešu valodā vienotai lietošanai pareizrakstības vārdnīcās ir ieteikta sieviešu dzimtes forma, kas plaši izplatīta tautas valodā (Adventes svētdiena, Adventes sprediķis, «Adventes Vēstnesis») un 87 % lietojumu konstatēta arī Lursoft datubāzē.
adventisti [< lat. adventus ‘atnākšana, parādīšanās’]
a. adventists
v. Adventisten
Protestantu grupas, kuras vieno pārliecība par drīzu Kristus otro atnākšanu. Sk. arī septītās dienas adventisti.
Advents
Sk. Advente.
agape [< gr. agapē ‘mīlestība’]
a. agape
v. Agape
1. Pirmbaznīcas kristiešu sadraudzības mielasts, kas sākotnēji ietvēra Svētā Vakarēdiena svinēšanu.
2. Augstākā uzupurēšanās un beznosacījumu mīlestība, ar kādu Dievs Kristū mīl cilvēkus un cilvēki tiek mudināti mīlēt Dievu un cits citu.
agnosticisms [< gr. agnostos ‘nepazīstams, neizzināms, nesaprotams’]
a. agnosticism
v. Agnostizismus
Uzskats, ka dievišķās lietas ir neizzināmas un tās nevar nedz pierādīt, nedz noliegt.
agrafi [< gr. agrapha ‘nepierakstīti, nerakstīti (teicieni)’]
a. agrapha
v. Agrapha
Jēzus teicieni, kas nav ietverti kanoniskajos evaņģēlijos, bet ir saglabājušies agrīnajos kristiešu rakstos, piemēram, apokrifajos evaņģēlijos.
aicinājums
a. call, calling, vocation
v. Beruf
1. Dieva aicinājums atgriezties no grēkiem un ticēt evaņģēlijam.
2. Aicinājums uz kādu profesiju, kārtu, dzīvesveidu vai baznīcas kalpošanas amatu.
aions [< gr. aeon ‘laikmets’]
a. aeon
v. Ewigkeit
1. Laikmets.
2. Mūžība; nākamā pasaule.
3. Laicīgā pasaule.
aleluja [< gr. allēlouia < senebr. hallūyāh ‘slavējiet Kungu’]
a. alleluia, hallelujah
v. aleluja(h)
Bibliskas izcelsmes liturģisks Dieva slavinājums, ko kristīgā baznīca netulkotu lieto dievkalpojumā.
altāris [< lat. altar ‘paaugstinājums, altāris dedzināmajam upurim’]
a. altar
v. Altar
Īpašs galds, pie kura tiek vadīts dievkalpojums un izdalīti sakramenti un uz kura novietots krucifikss, Bībele u. c.
āmen [< senebr. āmēn ‘patiesi’]
a. amen
v. Amen
Kristīgajā baznīcā lietots apstiprinājuma vārds liturģijā, lūgšanā, Bībelē u. c.
anabaptisti [< gr. anabaptizein ‘atkārtoti vai daudzkārtīgi iegremdēt, pārkristīt’]
a. anabaptists
v. Anabaptisten
Radikālas 16. gs. baznīcas un sociālo reformu grupas, kuras vienoja uzskats, ka jākrista tikai pieauguši ticīgie. Lielākā daļa no tām vardarbīgi vērsās pret privātīpašumu un valsts pārvaldi kā nekristīgiem iedibinājumiem. Šīs un citas anabaptistu īpašās mācības asi nosodīja Romas katoļu un luteriskā baznīca. Sk. arī baptisti.
anamnēze [< gr. anamnēsis ‘atcerēšanās, atgādināšana’]
a. anamnesis
v. Anamnese
Kristus ciešanu un nāves pieminēšana Vakarēdiena liturģijā; Kristus nopelna atgādināšana.
anatēma [< gr. anathema ‘nolikts saglabāšanai, upurēšanai’ < anatithemi ‘uzlikt, nolikt saglabāšanai’]
a. anathema
v. Anathema
Oficiāls baznīcas lāsts, t. i., nosodījums, maldu mācībām un maldu mācītājiem.
angeloloģija [< gr. angelos ‘sūtnis’ + logos ‘mācība’]
a. angelology
v. Angelologie
Mācība par eņģeļiem, dogmatiskās teoloģijas sastāvdaļa.
anglikāņi
a. Anglicans
v. Anglikaner
Konfesija, kas apvieno patstāvīgas episkopālas baznīcas, kuru priekšgalā ir Kenterberijas arhibīskaps. Anglikāņu mācībā un praksē ir gan protestantisma (kalvinisma), gan katolicisma elementi. Anglikāņu mācības un liturģiskās prakses pamatā ir Kopīgā lūgšanu grāmata (Book of Common Prayer, 16. gs.).
antifona [< gr. antiphōnos ‘skanošs kā atbilde, piekrītošs’]
a. antiphon
v. Antiphon
Īss liturģisks dziedājums, kurā izmantots Bībeles teksts un kuru pamīšus izpilda divi kori (divi solisti vai solists un koris) parasti pirms vai pēc psalma (arī starp psalma pantiem) un pirms doksoloģijas «Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam». Sk. arī doksoloģija.
antikrists [< gr. anti.. ‘pret’ + Christos ‘Kristus’]
a. antichrist
v. Antichrist
1. Jebkurš Kristus pretinieks, maldu mācītājs, Kristus dievišķības, inkarnācijas un pestīšanas darba noliedzējs, kurš nāk no kristīgās baznīcas un tās vārdā.
2. Bībelē minēts kā pēdējo laiku baznīcas vadītājs, kas savā autoritātē nostājas pret Kristu un paaugstinās pār Viņu. Kristus savā otrajā atnākšanā viņu iznīcinās. Vārds antikrists ticis attiecināts gan uz atsevišķām personām, gan uz baznīcas un laicīgajām institūcijām.
antilegomeni [< gr. antilegomena ‘apstrīdētās (grāmatas), kuras runā pretī’]
a. antilegomena
v. Antilegomena
Bībeles Jaunās Derības grāmatas, kuru iekļaušana kanonā tikusi apstrīdēta, jo apšaubīta to apustuliskā izcelsme.
antinomisms [< gr. anti.. ‘pret’ + nomos ‘likums’]
a. antinomianism
v. Antinomismus
1. Jau agrīnajā baznīcā izveidojies uzskats, ka kristieši nav pakļauti ne bauslībai, ne jebkādiem morāles principiem. Tās piekritēji kristīgo brīvību saprata kā visatļautību.
2. 16. gs. luteriskajā baznīcā radies un noraidīts uzskats, ka kristiešiem, lai panāktu viņu grēknožēlu, nav jāsludina bauslība, bet jāsludina tikai evaņģēlijs un Kristus ciešanas.
antropocentrisms [< gr. anthrōpos ‘cilvēks’ + kentron ‘centrs, viduspunkts’]
a. anthropocentrism
v. Anthropozentrismus
Uzskats, ka cilvēks ir pasaules centrs, kā arī visu vērtību un pieredzes mērs.
antropomorfisms [< gr. anthrōpos ‘cilvēks’ + morphē ‘veids, forma’]
a. anthropomorphism
v. Anthropomorphismus
Pasaules redzējums, kurā Dievs, dzīvās būtnes un dabas parādības tiek uztvertas un attēlotas cilvēcisku reāliju veidā. Kā tēlainās izteiksmes līdzeklis antropomorfisms bieži lietots Bībelē, lai aprakstītu Dieva viszinību (visuredzošā Dieva acs), godību un spēku (Dieva labā roka un elkonis) u. c.
apgaismība
a. enlightenment
v. Aufklärung
Intelektuāla un filozofiska 18.–19. gs. Rietumeiropas kustība, kurai raksturīga uzsvērta ticība cilvēka prāta spējām — racionālismam, tāpēc reliģijas jomā apgaismība kritizēja un noliedza visu pārdabisko un ar prātu neizskaidrojamo (brīnumus, Jēzus dievišķumu u. c.) un veicināja reliģijas pakārtošanu utilitārām vajadzībām (uzturēt morāli, nodrošināt paklausību valsts varai u. tml.). Radikālākie apgaismības ideologi iestājās pret reliģiju vispār, īpaši pret kristīgo ticību un baznīcu.
apgraizīšana
a. circumcision
v. Beschneidung
Vecajā un Jaunajā Derībā — vīriešu dzimumlocekļa priekšādas nogriešana, kas kalpoja kā derības zīme ar Dievu. Sk. arī derība.
apgrēcināšana
a. offending
v. Ärgernis
1. Citu pavedināšana un pamudināšana uz grēku, maldiem, ļaunām domām par cilvēkiem vai Dievu.
2. Cilvēka tiekšanās uz ļaunu, ko ierosina ārēji apstākļi un viņa paša grēks.
3. Dievišķās patiesības izpaudums, kas atklāj cilvēkā apslēpto grēku un izprovocē grēcinieku uz naidīgu konfrontāciju ar Dievu vai dievišķās patiesības paudēju.
apofātiskā teoloģija [< gr. apophasis ‘noliegums, pretstats apstiprinājumam’]
a. apophatic theology, negative theology
v. Negative Theologie
Teoloģisks uzskats, ka Dievs nav izzināms un izsakāms cilvēciskos jēdzienos. Apofātiskā teoloģija runā par to, kas Dievs nav, nevis par to, kas viņš ir. Tā tiek saukta arī par negatīvo teoloģiju (lat. via negativa ‘negatīvais ceļš’) pretstatā katafātiskajai jeb pozitīvajai teoloģijai.
apokalipse [< gr. apokalypsis ‘atsegšana; atklāsme’]
a. apocalypse
v. Offenbarung
Jūdu un kristiešu reliģiskās literatūras žanrs, kas pravietiski, simbolu valodā atklāj baznīcas likteņus visā tās pastāvēšanas laikā, kā arī nākotnes redzējumu un pasaules gala ainas. Apokaliptiskās literatūras piemēri Bībelē: VD — Dan.: JD — Jņ. atkl., Mt. 24.
apokrifi [< lat. apocprypha ‘slēpti vai slepeni raksti’ < gr. apokryphos ‘slepens’]
a. apocrypha
v. Apokryphen
1. Vecās Derības grieķu Bībeles tulkojumā Septuagintā (3. gs. pr. Kr. dz.) ietvertās grāmatas, kas sarakstītas laika posmā starp Veco un Jauno Derību un ko vairums protestantisko baznīcu un pareizticīgo baznīca neatzīst par tikpat autoritatīvām kā kanoniskās Bībeles grāmatas, savukārt Romas katoļu baznīca tās ietver savā kanoniskajā Bībelē.
2. Neskaidras autorības un autentiskuma raksti, kas radušies ap Jaunās Derības tapšanas laiku un agrīnās baznīcas laikā. Sk. arī Bībele.
apoloģēti [< gr. apologia ‘aizstāvība, iestāšanās par, attaisnošanās’]
a. apologists
v. Apologeten
2.–3. gadsimta kristīgie autori, kas Romas impērijas rīkoto vajāšanu laikā ar saviem rakstiem centās aizstāvēt kristietību pret dažādām apsūdzībām, piemēram, bezdievībā, kanibālismā, nelojalitātē valsts varai u. c. Sk. arī apoloģētika.
apoloģētika [< gr. apologētikos ‘aizstāvošs, attaisnojošs’]
a. apologetics
v. Apologetik
Teoloģijas nozare, kas iztirzā un aizstāv kristīgās ticības pamatatziņas, atspēko uzbrukumus kristietībai; šāda satura sacerējumi. Sk. arī apoloģēti.
apostāze [< gr. apostasis ‘attālināšanās; atkrišana’< apo.. ‘no’+ stasis ‘stāvēšana’]
a. apostasy
v. Apostasie
Atkrišana no kristīgās ticības patiesībām un to noliegšana.
apsēstība
a. domenic possession
v. Besessenheit
Ļauno garu iemājošana cilvēkā, viņu daļēji vai pilnīgi pakļaujot un darbojoties caur viņu.
apsolījumi
a. promise
v. Verheißung
Bībelē dotie Dieva solījumi par Pestītāju, grēku piedošanu, mūžīgo dzīvību, debesu valstību u. c.
apustulicitāte [< gr. apostolos ‘sūtnis, apustulis’]
a. apostolicity
v. Apostolizität
Kristīgās baznīcas nemainīgā, pastāvīgā iezīme — baznīcas ticības un prakses atbilstība autoritatīvajai Kristus apustuļu mācībai, kas atklāta Jaunās Derības rakstos.
apustulis [< gr. apostolos ‘gatavs (jūras) ceļam; nosūtītais’]
a. apostle
v. Apostel
1. Kristus sūtnis, evaņģēlija vēsts nesējs.
2. Bībeles apustuļi — divpadsmit Jēzus Kristus izvēlētie mācekļi.
apustuliskā pēctecība, apustuliskā sukcesija [< gr. apostolos ‘sūtnis, apustulis’; lat. successio ‘pēctecība’]
a. apostolic succession
v. Apostolische sukzession
1. Apustuliskās mācības nepārtraukta tālāknodošana baznīcā.
2. Kanoniski, ar roku uzlikšanu iesvētītu bīskapu nepārtraukta pēctecība Romas katoļu, pareizticīgo un anglikāņu baznīcās.
apustuliskie tēvi
a. Apostolic Fathers
v. Apostolische Väter
Kristīgie teologi, ievērojami agrīnās kristīgās baznīcas vadītāji 1. gs. beigās un 2. gs. sākumā, nākamā paaudze pēc apustuļiem.
arhibīskaps [< gr. archi ‘galvenais, vecākais’ + episkopos ‘novērotājs, pieskatītājs; uzraugs’]
a. archbishop
v. Erzbischof
Viens no augstākajiem vēlētajiem amatiem vairākās konfesijās. Parasti par arhibīskapiem dēvē galvaspilsētas vai kādas nozīmīgas baznīcas provinces bīskapus un tie var būt virsuzraugi citu diecēžu bīskapiem. Sk. arī diecēze.
ariānisms
a. arianism
v. Arianismus
Mācība, kas Nīkajas koncilā 325. g. un Konstantinopoles koncilā 381. g. nosodīta kā maldu mācība, jo tā noliedz Logosa jeb Dieva Dēla mūžīgo, dievišķo būtību un uzskata, ka viņš ir radīts laikā un nav ar Tēvu vienāds būtībā. Ariānisma izcelsme saistīta ar Aleksandrijas prezbiteri Āriju (256–336).
askēze [< gr. askēsis ‘vingrināšanās, ar to saistīta prakse’]
a. asceticism
v. Askese
Atturība no pasaulīgiem priekiem un baudām, miesas pilnīga pakļaušana garīgiem mērķiem. Dažās kristīgajās konfesijās un nekristīgajās reliģijās, kurās cilvēku nopelniem tiek piešķirts svētdarošs un pestījošs spēks, askēze tiek augsti vērtēta un plaši praktizēta.
astroloģija [< lat. astrologia < gr. astron ‘zvaigzne’ + logos ‘mācība’]
a. astrology
v. Astrologie
Mācība, ka debesu ķermeņi mērķtiecīgi ietekmē un nosaka cilvēku likteni un vēsturiskos notikumus, ko var pareģot pēc debesu ķermeņu stāvokļa. Astroloģija radusies no pagāniskiem kultiem, kuros debesu ķermeņi uzskatīti par dievišķām būtnēm. Bībelē astroloģija noraidīta kā maldi un elkkalpošana.
atbrīvošanās teoloģija
a. liberation theology
v. Befreiungstheologie
Marksistiski orientēta teoloģiska kustība, kas aizsākusies Latīņamerikā 20. gs. sešdesmitajos gados un kas Bībelē atklāto pestīšanas vēsti interpretē kā atbrīvošanos no ekonomiskās un sociālpolitiskās apspiestības. Atbrīvošanās teoloģija par kristīgās misijas mērķi un uzdevumu uzskata sociālās nevienlīdzības novēršanu gan ar politiskām, gan ar vardarbīgām metodēm.
atdzimšana
a. regeneration
v. Wiedergeburt
Garīgs notikums, kad cilvēks ticībā evaņģēlijam un kristīdamies kļūst par jaunu radījumu — Dieva bērnu, kas grib paklausīt Dievam.
atgriešanās
a. conversion
v. Bekehrung
Svētā Gara izraisīta pievēršanās Dievam — savu grēku atzīšana, nožēlošana un paļāvība, ka Jēzus Kristus dēļ tiek dāvāta grēku piedošana un mūžīgā dzīvošana.
atklāsme
a. revelation
v. Offenbarung
Dieva vēstījums par sevi, saviem darbiem un nodomiem un to īstenošanu pasaulē un cilvēku likteņos. Teoloģijā izšķir vispārējo (dabā, vēsturē un cilvēka sirdsapziņā) un īpašo (Bībelē un Jēzū Kristū) atklāsmi.
atlaida, indulgence [< lat. indulgēre ‘būt iecietīgam; iežēloties’]
a. indulgence
v. Indulgenz
Romas katoļu baznīcas izsniegta atbrīvošana no tās uzliktā laicīgā soda jeb gandarīšanas par grēkiem. Pēc šīs mācības, grēciniekam arī par izsūdzētiem grēkiem, par kuriem saņemta absolūcija, ir jāveic gandarīšana. Ja baznīcas noteiktā gandarīšana dzīves laikā nav pienācīgi veikta, par to pēc nāves jāizcieš sods šķīstītavā, tomēr ar atlaidu palīdzību var šo sodu saīsināt vai pilnībā izpirkt. Viduslaikos atlaidu vēstules jeb indulgences ietvēra ne vien izpirkšanu no šķīstītavas, bet arī visu grēku piedošanu bez to izsūdzēšanas.
atribūtu komunikācija
Sk. īpašību komunikācija
atslēgvara
a. power of the keys
v. Schlüsselgewalt
Vara, ko Kristus devis baznīcai: piedot grēkus nožēlojošiem grēciniekiem un atstāt tos nepiedotus nocietinātiem un nenožēlojošiem grēciniekiem, līdz viņi atgriežas.
attaisnošana
a. justification
v. Rechtfertigung
Cilvēka pasludināšana par attaisnotu jeb nevainīgu Dieva tiesas priekšā: 1) vienīgi Dieva žēlastības un Kristus vietnieciskā upura dēļ, ticībā evaņģēlijam, bez jelkādiem cilvēka nopelniem, darbiem, īpašībām (attaisnošana vienīgi ticībā ir luteriskās baznīcas galvenais ticības artikuls), 2) ar žēlastību, ticību un darbiem (piemēram, Romas katoļu un pareizticīgo baznīcās).
augstā kritika
a. Higher criticism
v. Hochkritik
Reliģisko tekstu, īpaši Bībeles, pētīšanas metode, ar kuru nosaka to autorību, sarakstīšanas kontekstu un vēsturisko autentiskumu. Augstā kritika radusies 19. gs. Tā tiek saukta arī par vēsturisko kritiku un lietota kā Bībeles ekseģēzes princips.
augstākais bauslis
a. greatest commandment
v. höchstes Gebot
Kristus formulētais t. s. mīlestības dubultbauslis kā Vecās Derības bauslības prasību kopsavilkums — mīlēt Dievu vairāk par visu, ar visiem savas dvēseles un miesas spēkiem, un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.
augstbaznīca
a. high church
v. Anglo-Katholizismus
1. Anglikāņu baznīcas novirziens, kurā tiek īpaši uzsvērta liturģija, kā arī baznīcas hierarhija un autoritāte — aspekti, kas tradicionāli attiecināti uz Romas katoļu baznīcu.
2. Šāds grupējums vai kustība arī citās konfesijās.
augšāmcelšanās
a. resurrection
v. Auferstehung
1. Kristus uzcelšanās no mirušajiem trešajā dienā pēc nāves — liecība par viņa mācības patiesumu un dievišķo varu pār grēku, ļaunumu un nāvi.
2. Cilvēka uzcelšanās no nāves, pateicoties Kristus nopelnam, — dvēseles atkalapvienošanās ar miesu pastarajā dienā.
augustīnisms
a. Augustinianism
v. Augustinianismus
Teoloģijas virziens, kas seko Sv. Augustīna (354–430) teoloģiskajiem uzskatiem.
baptisti [< gr. baptistēs ‘kristītājs’ < gr. baptizein ‘iemērkt, kristīt’]
a. baptists
v. Baptisten
Protestantu konfesija, kurā Bībelei ir ekskluzīva nozīme mācībā un praksē un nav vienotas ticības apliecības. Baptistiem ir simboliska Svētā Vakarēdiena un Kristības izpratne, ticīgo pieaugušo kristīšana ar pilnīgu iegremdēšanu ūdenī, lokālo draudžu autonomija, kongregacionāla baznīcas organizācija. Sk. arī anabaptisti.
bauslība
a. law
v. Gesetz
1. Bībeles likumu jeb baušļu kopums.
2. Bībeles mācība, kurā cilvēkiem tiek pavēlēta paklausība Dievam, atklāti viņu grēki, reglamentēts dzīvesveids, draudēts ar laicīgu vai mūžīgu sodu, apsolīts laicīgs vai mūžīgs atalgojums.
3. Dažkārt par bauslību tiek sauktas piecas Mozus grāmatas.
Sk. arī baušļi, bauslības lietojumi.
bauslības lietojumi
a. uses of the law
v. Gebrauch des Gesetzes
Teoloģiski klasificēti uz cilvēkiem vērstas bauslības iedarbības veidi. Izšķir četrus bauslības lietojumus: 1) pirmais bauslības lietojums palīdz ārēji ierobežot ļaunumu sabiedrībā un disciplinēt indivīdus (sabiedriskais jeb valsts lietojums); 2) otrais bauslības lietojums palīdz atklāt grēkus un apsūdz grēcinieku (atmaskojošais lietojums jeb «spogulis»); 3) trešais bauslības lietojums palīdz grēcinieku audzināt un vadīt pie Kristus (pedagoģiskais lietojums); 4) ceturtais bauslības lietojums dod kristiešiem drošu un pastāvīgu likumu dzīvei (pamācošais lietojums, lietojums atdzimušajiem). Parasti otro un trešo bauslības lietojumu apvieno, tādā gadījumā runā par trim bauslības lietojumiem — sabiedrisko, pedagoģisko un didaktisko. Sk. arī bauslība.
baušļi
a. commandments
v. Gebote
Bībelē ietvertie likumi jeb Dieva pavēles. Izšķir: a) rituālos jeb ceremoniālos, b) civilos, c) morālos baušļus. Saskaņā ar Jauno Derību uz kristiešiem attiecas tikai morālie baušļi. Sk. arī bauslība.
baznīca
a. church
v. Kirche
1. Visu Kristum ticīgo kopums visos laikos visā pasaulē (kristīgā baznīca).
2. Atsevišķa kristīgā konfesija, piemēram, luterāņu baznīca, katoļu baznīca.
3. Celtne, kas paredzēta kristīgiem dievkalpojumiem (dievnams).
4. Visu reliģisko organizāciju kopums attiecībās ar valsti.
baznīcas gads
a. church year
v. Kirchenjahr
Baznīcas liturģiskās un garīgās dzīves kalendārais iedalījums atbilstoši baznīcas svētkiem un īpašiem liturģiskajiem periodiem, kas ietver kristīgajai baznīcai svarīgākos notikumus un mācības un ir atspoguļoti Bībeles lasījumos, dziesmās, lūgšanās u. c. tradīcijās. Baznīcas gads sākas ar 1. Adventes svētdienu un beidzas ar Mūžības svētdienu jeb Mirušo piemiņas dienu. Sk. arī Advente, Ciešanu laiks.
baznīctēvi
a. churchfathers
v. Kirchenväter
Autoritatīvi teologi, kas kristīgās baznīcas pirmajos gadsimtos nostiprināja baznīcas mācību un veidoja tās teoloģiju.
Bībele [< gr. biblia ‘grāmatas’]
a. Bible
v. Bibel
Kristiešu Svētie Raksti, dažādu žanru grāmatu krājums, kas iedalīts Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā. Bībele ir patiesa un uzticama Dieva atklāsme, kas sarakstīta Svētā Gara vadībā.
biblisks [< gr. biblion ‘grāmata’]
a. biblical
v. Biblisch
Tāds, kas ir aizgūts no Bībeles, ar to saistīts.
bīskaps [< gr. episkopos ‘uzraugs, novērotājs’]
a. bishop
v. Bischof
1. Draudzes garīgais vadītājs pirmbaznīcā.
2. Vēsturiski izveidojies baznīcas teritoriālās vienības (bīskapijas, diecēzes) pārvaldītāja amats, atsevišķās konfesijās — augstākais garīgais amats.
brīnums
a. miracle
v. Wunder
Pārsteidzoša, neizskaidrojama parādība, kas nepakļaujas lietu dabiskajai kārtībai. Baznīca izšķir patiesos, no Dieva nākušos brīnumus un ļauno garu radītos brīnumus cilvēku pievilšanai. Patiesie brīnumi atklāj Dieva godību un stiprina ticību.
buršana
a. witchcraft
v. Zaubern
Dēmonisku spēku izmantošana ar dažādu rituālu, priekšmetu, buramvārdu palīdzību, lai ietekmētu apkārtējo pasauli; Bībelē nosodīts elkkalpības veids.
celsme
a. building, edification
v. Erbauung
1. Draudzes un atsevišķu indivīdu ticības dzīves veidošana, ticības pieaugsmes sekmēšana.
2. Reliģiska pacilātība.
cerība
a. hope
v. Hoffnung
Pārliecības pilnas ilgas, ka vēlamais vai gaidāmais notiks. Kristiešu cerības pamats ir Dievs un viņa vārda apsolījumi par augšāmcelšanos, mūžīgo dzīvošanu un nākamo godību visiem, kas tic Kristus nopelnam.
ciešanas
a. suffering
v. Leiden
1. Smagi fiziski vai psihiski cilvēka pārdzīvojumi un sāpes. Ciešanas var rasties gan kā grēka sekas visā radībā, gan ticības dēļ. Kristus ciešanu dēļ cilvēka ciešanas kļūst jēgpilnas, stiprina ticību, tuvina Dievam.
2. Jēzus Kristus vietnieciskās ciešanas (a. Passion, v. Passion [< lat. passio ‘ciešanas’]) viņa zemes dzīvē, īpaši viņa tiesāšanas un krustāsišanas laikā.
Ciešanu laiks, Lielā gavēņa laiks
a. Lent
v. Passionszeit
Laiks pirms Lieldienām. Rietumu baznīcas tradīcijā — 40 dienas (neieskaitot svētdienas) no Pelnu trešdienas līdz Klusajai sestdienai. Šajā laikā baznīcā tiek īpaši pārdomāts Kristus vietniecisko ciešanu nopelns. Dažās konfesijās Ciešanu laikā tiek ievērots gavēnis, tādēļ Ciešanu laiks tiek saukts arī par Lielā gavēņa laiku. Sk. arī baznīcas gads.
Cilvēka Dēls
a. Son of Man
v. Menschen Sohn
Viens no Kristus (Mesijas) tituliem, kas atrodams jau Vecās Derības mesiāniskajos pravietojumos un ko Jēzus attiecina uz sevi. Tituls Cilvēka Dēls izsaka iemiesotā Dieva Dēla patieso cilvēciskumu. Sk. arī Dieva Dēls.
cilvēks
a. man, human
v. Mensch
Augstākā no Dieva radītajām būtnēm, kurai sākotnēji Dievs paredzējis valdīt pār pārējo radību un dzīvot kopībā ar Dievu. Cilvēks radīts vienlaikus kā fiziska un garīga būtne. Saskaņā ar Bībeli izšķir cilvēka stāvokli: 1) pirms atkrišanas — radīts pēc Dieva tēla, svēts un taisnīgs, apveltīts ar gribu un saprātu, kas pilnībā saskan ar Dieva gribu; 2) pēc grēkākrišanas — iedzimtā grēka samaitāts, pretestīgs Dievam; 3) pēc atgriešanās — vienlaikus svēts un nevainojams Dieva priekšā Kristus nopelna dēļ un vienlaikus grēcinieks, kas pakļauts iedzimtā grēka tieksmēm.
debesis
a. heaven, sky
v. Himmel
1. Garīgās pasaules simbols; Dieva un svēto mājoklis; vieta vai stāvoklis, kurā dvēselei dota mūžīga svētlaime un pilnīga Dieva klātbūtne.
2. Izplatījums virs zemes līdz ar visu, kas tajā ir, — sauli, mēnesi, planētām, zvaigznēm u. c.
demitoloģizācija [< lat. de ‘nost, uz leju, lejup’ + gr. mythos ‘vārds, nostāsts, teika’]
a. demythologization
v. Demythologisierung
Teoloģiska Rakstu skaidrošanas metode (20. gs.), kuras lietotāji uzskata, ka Bībele sarakstīta mitoloģiskā valodā, un mēģina tajā ietverto kristīgo vēsti atveidot eksistenciālās filozofijas jēdzienos.
demonoloģija [< gr. daimōn ‘gars, dievība’+ logia ‘mācība’]
a. demonology
v. Dämonologie
Mācība par dēmoniem, t. i., ļaunajiem gariem; dogmatikas daļa.
dēmons [< gr. daimōn ‘dievība, mirušā dvēsele, dēmons’]
a. demon
v. Dämon
Kritušais eņģelis; ļaunais gars jeb velns.
derība
a. covenant
v. Bund
Dieva līgums ar cilvēkiem. Derība ietver Dieva apsolījumus cilvēkiem un nosacījumus, ar kuriem šie apsolījumi ir spēkā.
diakonija [< gr. diakonia ‘kalpošana, labdarība’]
a. diaconia
v. Diakonie
Kalpošanas un žēlsirdības darbs kristīgajā draudzē, palīdzot trūkumcietējiem, slimniekiem u. c.
diakons [< lat. diaconus < gr. diakonos ‘kalps, kalpotājs’]
a. deacon
v. Diakon
Baznīcas kalpošanas amats, kas dažādās konfesijās ietver atšķirīgus pienākumus, — mācītāja palīgs liturģiskajā kalpošanā (Austrumu pareizticīgo baznīcā un dažās protestantu baznīcās), žēlsirdības darbā (protestantu baznīcā); ordinēts garīdzniecības amats, pakāpi zemāks par priesteri (katoļu un anglikāņu baznīcās).
diecēze [< lat. dioecesis < gr. dioikēsis ‘(neliela) province, saimnieciska vienība’]
a. diocese
v. Diözese
Romas katoļu un dažās protestantu baznīcās — baznīcas garīgās un administratīvās pārraudzības apgabals, kuru pārvalda bīskaps.
Dieva apredzība, Dieva providence [< lat. providentia ‘paredzēšana, iepriekšzināšana’]
a. providence
v. Providenz
Dieva žēlastības darbība visas radības, īpaši cilvēka, uzturēšanā, pasargāšanā un vadīšanā pretī Dieva iepriekš paredzētam mērķim.
Dieva atribūti
Sk. Dieva īpašības.
Dieva Dēls
a. Son of God
v. Gottes Sohn
Trīsvienības otrā persona, patiess, mūžīgs Dievs, kuram ir pilnīga dievišķā būtība, īpašības un darbi un kurš kļuva par cilvēku — Jēzu Kristu — grēcinieku pestīšanas labad. Sk. arī Cilvēka Dēls, Dievs Tēvs.
Dieva dusmas
a. wrath of God
v. Gottes Zorn
Dieva svētuma un tiesājošās taisnības vēršanās pret ļaunumu un grēku. Dieva dusmu galīgā izpausme ir Dieva mūžīgais sods un pazudināšana. Kristus, uzņemdamies uz sevi visu cilvēku grēkus, remdēja Dieva dusmas un samierināja Dievu ar cilvēkiem.
Dieva īpašības, Dieva atribūti
a. attributes of God
v. Gottes Eigenschaften
Dieva īpašības, kuras vienlaikus ir arī viņa būtība un pēc kurām cilvēks ierobežotā veidā var iepazīt Dievu un runāt par viņu, piemēram, Dieva mīlestība, mūžīgums, visvarenība, neierobežotā gudrība. Sk. arī īpašību komunikācija.
Dieva providence
Sk. Dieva apredzība.
Dieva valstība
a. kingdom of God
v. Reich Gottes
Dieva klātbūtne un valdīšana gan redzamajā, gan neredzamajā pasaulē un mūžībā. Dieva valstība tiek saukta arī par debesu valstību.
dievbērnība
a. (aprakstoši) state of being a child of God
v. Gotteskindschaft
Kristīga cilvēka stāvoklis, kam raksturīgas mīlestības un uzticēšanās pilnas attiecības ar Dievu kā Tēvu.
dievmaizīte
Sk. hostija.
Dievmāte
a. mother of God
v. Mutter Gottes
Svētā Jaunava Marija, kas pēc Dieva lēmuma no Svētā Gara ieņēma un dzemdēja Dieva Dēlu Jēzu Kristu. Apzīmējums Dievmāte cēlies no titula Theotokos (gr. ‘Dievdzemdētāja’), kas tika apstiprināts Efesas koncilā (431. g.), lai skaidrotu mācību, ka Jēzus Kristus, Marijas dēls, ir patiess Dievs un patiess cilvēks vienā personā.
Dievs Tēvs
a. God the Father
v. Gott Vater
Dieva, visa Radītāja, Uzturētāja un Visuvaldītāja, apzīmējums Bībelē; pirmā no Sv. Trīsvienības personām. Dieva tēvišķo mīlestību un gādību palīdz izprast un īpaši atklāj viņa Dēls Jēzus Kristus. Pateicoties Dieva Dēlam Jēzum Kristum, Dievs Tēvs kļuvis par visu ticīgo Tēvu. Sk. arī Dieva Dēls.
dihotomisms [< gr. dicha ‘divās daļās’ + tomē ‘griešana, sadalīšana’]
a. dichotomism
v. Dichotomismus
Uzskats, ka cilvēku veido divas būtībā atšķirīgas daļas — garīgā un fiziskā jeb dvēsele un miesa.
dogma [< gr. dogma ‘mācība’]
a. dogma
v. Dogma
Baznīcas mācības pamattēze, kas pausta kā autoritatīvs, oficiāls baznīcas uzskats; reliģiska patiesība, kas iegūta Dieva atklāsmes ceļā un ko definējusi baznīca. Sk. arī dogmatika.
dogmatika [< gr. dogmatizein ‘radīt mācību’]
a. dogmatics
v. Dogmatik
Teoloģijas nozare, sistemātisks reliģisko dogmu izklāsts un pētniecība; sistemātiskā teoloģija. Sk. arī dogma.
doksoloģija [< gr. doxa ‘slava’ + logizesthai ‘spriest’]
a. doxology
v. Doxologie
Liturģisks Dieva slavinājums dažādās dievkalpojuma daļās (piemēram, «Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam» dievkalpojuma sākumā).
Eiharistija [< gr. eucharistia ‘pateicība’]
a. Eucharist
v. Eucharistie
1. Vakarēdiena sakraments.
2. Vakarēdiena svinēšana. Sk. arī Vakarēdiens.
hostija [< lat. hostia ‘cietušais, upuris, upurdzīvnieks’]
a. host
v. Hostie
Neraudzēta kviešu maizīte, ko Rietumu baznīcā lieto Vakarēdienā. Sk. arī Eiharistija, Vakarēdiens.
indulgence
Sk. atlaida.
īpašību komunikācija, atribūtu komunikācija [< lat. attributum ‘piedēvētais’; communicatio ‘(pie)dalīšanās’]
a. communication of properties/attributes
v. Austausch der Eigenschaften
Patiesa un reāla Kristus dievišķās un cilvēciskās dabas būtisko īpašību jeb atribūtu savstarpēja mijiedarbība Kristus personā. Sk. arī Dieva īpašības.
mūžīgā dzīve
a. eternal life
v. ewiges Leben
Nebeidzama, svētlaimīga kopība ar Dievu, kura ticīgajiem dota, pateicoties Kristus uzvarai pār grēku un nāvi; mūžīgā dzīve garīgi iesākas jau šīszemes dzīvē ar ticību Kristus nopelnam, bet savu pilnību gūs tikai mūžībā kopā ar Dievu.
septītās dienas adventisti [< lat. adventus ‘atnākšana, parādīšanās’]
a. Seventh-day Adventists
v. Siebenten-Tags-Adventisten
Viena no adventistu grupām, protestantu konfesija, kas radusies 19. gs., uzsver sabata (jūdu svētās dienas, Rietumu kalendārā — nedēļas 6. dienas) svinēšanu un drīzu Kristus atkalatnākšanu, atzīst pieaugušo kristīšanu ar pilnīgu iegremdēšanu ūdenī un Vecās Derības uztura lietošanas principus (piemēram, uzturā nelieto cūkgaļu), kā arī atturas no tabakas un alkohola. Sk. arī adventisti.
Vakarēdiens
a. Eucharist, Last Supper
v. Eucharistie, Abendmahl
Kristus iedibināts sakraments, kurā līdz ar maizi un vīnu kristietis saņem Kristus patieso miesu un asinis. Vakarēdienā tiek pieminēts Kristus un viņa dāvātā pestīšana. Vakarēdiens dod sadraudzību ar Kristu un grēku piedošanu. Sk. arī Eiharistija.
