Sēde notiek 2015. gada 6. janvārī plkst. 15.00 LZA Senāta zālē
Sēdē piedalās 19 dalībnieki
Sēdi vada Juris Baldunčiks
Protokolē Astrīda Vucāne
Darba kārtībā:
- TK darba un perspektīvu apspriešana.
- Dažādi.
Sēdi atklāj LZA Terminoloģijas komisijas (TK) priekšsēdētājs J. Baldunčiks, iesākumā norādot, ka darba grupa, kuras priekšlikumi tiek aplūkoti šajā TK sēdē, izveidota 2012. gadā pēc Valsts valodas komisijas (VVK) vēstules saņemšanas. Valdības institūcijām, caur kurām vēstule gāja, vajadzēja iepazīties ar darba grupas secinājumiem un ieteikumiem, taču apšaubāms, vai tas tiešām noticis. Tādējādi rodas iespaids, ka par TK atceras tikai tad, kad vajadzīgas konsultācijas, bet aizmirst, kad tiek veidots budžets vai kad jāreaģē uz secinājumiem un priekšlikumiem.
J. Baldunčiks gandrīz pilnīgi piekrīt darba grupas izstrādātajam pārskatam, izņemot dažus formulējumus tieši to vārdiskajā izteiksmē, un ir informējis ar valodu saistītās organizācijas par savu viedokli.
TK priekšsēdētājs norāda, ka galvenais pārmetums TK ir nespēja reaģēt vajadzīgajā ātrumā mūsdienu apstākļos. Tas ir nepamatots pārmetums, jo neviena organizācija tā nereaģē, tā var reaģēt konkrēts cilvēks vai neliela darba grupa.
Tālāk J. Baldunčiks vērš uzmanību uz faktoriem, kas raksturo terminu lietotāju prasības un norādīti darba grupas pārskatā.
- «Nepieciešams ātrs risinājums, nereti nozarē, kas tikai pašlaik veidojas» – precīzs situācijas raksturojums.
- «Ne vienmēr zināms precīzs konteksts» – kamēr situāciju noskaidro, paiet laiks.
- «Lietotājs nereti nav nozares speciālists», precīzāk sakot, lietotājs visbiežāk nav nozares speciālists.
- «Esošie terminoloģiskie materiāli bieži nedod atbildi, nereti arī avotvalodās vērojama nozīmes maiņa». Arī ES iestādēs lietotā angļu valodā ne vienmēr saskan ar britu angļu valodu, un paši angļi atzīst, ka tā nav īsta angļu valoda.
Šie ir reālie apstākļi, kas jāņem vērā TK darbā. Ideālā gadījumā termini ir izgājuši cauri apakškomisijām, bet diemžēl situācija ir tāda, kāda ir – absolūtais vairākums gadījumu, kurus apspriežam, ir tieši šādas konsultācijas par terminiem, no kuriem vienu daļu pārsūta Latviešu valodas aģentūra. Tādējādi TK ir vismaz daļēji īpatnējs tulkošanas birojs. Ja maģistra vai bakalaura darba autors netiek galā ar kādu terminu, viņš vēršas TK. Mēs darām ne tikai to, ko nosaka Valsts valodas likums un TK nolikums, bet veicam arī plašāku darbu, un paredzams, ka iepriekš minētajā virzienā darbs vēl paplašināsies.
Darba grupas ziņojumā runāts par terminu gradāciju, kas ir pašsaprotama lieta. Jautājums tikai par to, vai nepieciešams dalījums septiņās kategorijās. J. Baldunčiks iebilst pret kategoriju «pašdarinātie termini» un iesaka gradāciju sākt no terminoloģijas apakškomisiju (TAK) līmeņa vai konsultāciju līmeņa, apspriežoties ierobežotam TAK locekļu vai ekspertu skaitam. Gradācija nepieciešama visaptverošai terminu datubāzei, kas pagaidām gan ir tikai sarunu līmenī.
Ievadrunas nobeigumā J. Baldunčiks atkārtoti uzsver, ka piekrīt darba grupas ziņojumam, bet lūdz ņemt vērā jaunos darba apstākļus. Turpinājumā TK priekšsēdētājs aicina izteikties tos TK locekļus, kuri piedalījās darba grupā un veica pētījumu. Pēc tam savas domas paustu pārējie, izsakot dažādus priekšlikumus un iesakot, kā papildus likumdošanas aktos noteiktajam terminoloģijas darbu popularizēt savā vidē un darīt zināmu plašākā sabiedrībā.
R. Karnīte norāda, ka projekts radās daudzu cilvēku darba rezultātā. Pirmkārt, darbs sākās, jo tika saņemti protesti par TK sliktu darbu. Sākotnējā iniciatīva nāca no M. Baltiņa, J. Valdmaņa un I. Druvietes, tālāk darbā iesaistījās K. Timmermanis un J. G. Pommers, un kopīgiem spēkiem tika izveidota ar terminoloģijas darbu saistīto institūciju funkciju sadales shēma, sniegts darba specifikas raksturojums, cenšoties argumentēt TK atrašanos LZA ietvaros.
Otrkārt, ir jāpaātrina terminu izstrādāšanas process, pretējā gadījumā izveidojas pašdarinātie termini, kas iedzīvojas. Tāpēc otrs uzdevums bija izdomāt, kā šo terminoloģijas procesu paātrināt, nezaudējot darba kvalitāti.
Treškārt, izveidotie termini ir jāpadara ātrāk pieejami un izmantojami. Sistēma ir izveidota, pamatojoties uz vienu centru – datubāzi, kur krājas termini, kas atrodas dažādās izveidošanas stadijās. Šāda datubāze nepieciešama cilvēkiem, kuri darbojas ar terminiem praktiski. Ja cilvēkam kāds termins nepieciešams jau rīt, viņš nevar gaidīt. Ja viņš šo terminu kaut kur ir lietojis, tas kaut kur ir publiskots. Lai termins nepazustu, to ievieto datubāzē, kur ar to strādās tālāk. Lietotājs var noskaidrot, kādā kategorijā šis termins ir – tikko radīts vai jau apspriests TK. Datubāzi bija paredzēts izveidot pie LZA, un terminu veidošana daudz neatšķirtos no tā, kā strādājām pirms tam, proti, ar rūpīgu apspriešanu, piedaloties speciālistiem.
Šobrīd jautājums par datubāzi ir citādāks. Toreiz bija cerība dabūt finansējumu, bet tagad tādas nav. Datubāze varētu atrasties pie Valsts valodas centra (VVC), bet tas vairs nav svarīgi, jo tai jābūt tur, kur ir līdzekļi, un VVC varētu datubāzi uzturēt. Tad paliek tikai jautājums par šīs terminu sistēmas organizēšanu.
K. Timmermanis aizrāda, ka sēdē nav M. Baltiņa, un jautājums ir daudz plašāks. Salīdzinot ar iepriekšējo kritiku, TK darbība gājusi vēl uz leju. Šo jautājumu varētu dalīt divos līmeņos, no kuriem augstākais skar likumdošanu. Valoda, kur terminoloģija ir viens no zariem, ir viena no nacionālās identitātes raksturlielumiem. Šobrīd valodas pārvaldība sadalīta trīs blokos: Latviešu valodas aģentūra, VVC un LZA TK. Bet valoda ir vienota tāpat kā finanšu sistēma vai satiksmes noteikumi valstī. Dalījuma struktūrās un nesaskaņotas darbības neveicina valodas nostiprināšanos kā nacionālo identitāti apliecinošu faktoru. Šim jautājumam vajadzētu būt vienotam un tiešā MK pakļautībā. Tas palielinātu efektivitāti un radītu virkni priekšrocību.
Tāpat jānorāda, ka TK aplūkotais materiāls ir mazas drusciņas salīdzinājumā ar milzīgo mūsdienu slenga okeānu. Pie TK griežas godīgākie cilvēki, kuri grib noskaidrot kompetentu viedokli, bet pārējie runā, kā ienāk prātā, radot valodas sajukumu.
K. Timmermanis uzsver, ka augstā līmenī vajadzētu būt kontrolei, kas sekotu līdzi tam, kā tiek izmantota pareiza latviešu valoda valsts institūcijās, mācību iestādēs, jo īpaši augstākajās mācību iestādēs, kā arī plašsaziņas līdzekļos. Būtu nepieciešama regulāra valodas un terminoloģijas analīze visās sfērās. Turklāt attiecīga komisija publicētu kritiku un rezultātus, kas, iespējams, stimulētu valodas un terminoloģijas ievērošanu kopumā. Tas ir augstākais līmenis, kas saistīts ar likumdošanu, un bez šā līmeņa sakārtošanas TK darbība būs nesakārtota.
Otrais līmenis ir TK līmenis. Materiālā ieskicēts, kādai jābūt TK un kā tai jādarbojas. Pēc būtības tas izriet no Nolikuma, kas izstrādāts pirms 5–7 gadiem. Vispirms ir komisijas priekšsēdētājs, kas atrodas uz vietas, tāpat ir vietnieks organizatoriskajā darbā un pieklājīgi apmaksāti konsultanti. Konsultantu uzdevums ir TAK veidošana, līdzdarbība tajās un TAK finansēšanas sekmēšana.
K. Timmermanis kritizē TK darbību, norādot, ka iepriekšējā gadā izpalikusi protokolu publicēšana un joprojām nav publicēti atjauninātie dati par TAK stāvokli. Diskutablie termini tiek izsūtīti organizācijām, kas neko nezina par terminoloģiju un pat latviešu valodu pārvalda viduvējā līmenī. Tas ir nepieļaujami, jo termini jānodod TAK kā kompetentām struktūrvienībām. Diskusijas par terminiem paliek protokola līmenī, nav nekādu lēmumu, lai gan pēc likuma pieņemtie termini jāpublicē izdevumā «Latvijas Vēstnesis».
Kā nepieciešamo finansējumu TK darbam K. Timmermanis norāda EUR 100 000. Par problēmu vajadzētu informēt plašsaziņas līdzekļus, sākot ar žurnālu «LZA Vēstis». Tāpat nopietnākai problēmas apspriešanai uz TK sēdi jāuzaicina vēl divi cilvēki: J. Ekmanis un O. Spārītis. Uzklausīt vajadzētu arī A. Veisberga, J. Valdmaņa, M. Baltiņa un I. Druvietes viedokli.
K. Timmermanis uzsver, ka atbalstītu terminoloģijas pielīdzināšanu zinātniskajam darbam. Turklāt LZA iekšienē varētu pieņemt nosacījumus, kā izstrādāt un aizstāvēt promocijas darbus uz divu zinātņu saskares robežām. Taču šobrīd, piemēram, disertācija enerģētikas terminoloģijā netiek atbalstīta.
R. Karnīte norāda, ka šobrīd daudz kas mainās, un LZA nedos TK tādu summu kā EUR 100 000. Visticamāk, TK jāpāriet citas iestādes pakļautībā, piemēram, VVC. VVC virzās uz priekšu arī darbs ar datubāzi, taču to nevar izdarīt vienā gadā.
J. Baldunčiks aizrāda, ka finansējumu nav iespējams prasīt uz nākamo gadu, jo viss jau ir noteikts līdz 2020. gadam. Visi valodas jautājumi iet caur ministriju, un, ja iesniedzējs grib papildus iegūt jaunu finansējumu, precīzi jānorāda ministrijai, no kura budžeta apakšpunkta šī nauda būtu iedalāma.
R. Karnīte iebilst, ka tas nav neiespējami, tam tikai nepieciešams laiks. Tikmēr pietrūkst terminu un bojājas valoda, jo TK nepilda savu funkciju, taču tai nav naudas, kas savukārt nevienu neinteresē.
L. Kauķe interesējas par ES fondu līdzekļu piesaistīšanu, bet J. Baldunčiks norāda, ka nepieciešami starptautiskie projekti un jāatrod partneri. Sabiedriskajām organizācijām šādu līdzekļu piesaistīšana nav reāla.
R. Karnīte paskaidro, ka LZA ir īpatnēja juridiskā persona, un tas kavē finansējuma piesaisti. Līdz ar to TK jāpāriet uz citu iestādi. Dārgākā daļa, bez šaubām, ir cilvēku darbs, bet arī datubāzi nevar uzturēt bez finansējuma. Ja būtu datubāze, būtu ielikta struktūra, kas saturētu TK, un tai apkārt veidotos terminologu darbs.
J. Baldunčiks atgriežas pie K. Timmermaņa teiktā un norāda, ka, saskaroties ar varas institūcijām, jākonstatē būtībā pilnīgs intereses trūkums par valodas lietām un pat zināms negatīvisms. Varas institūciju skatījumā valodas organizāciju ir par daudz, un nauda tiek izmantota nelietderīgi. 90 % cilvēku valodas jautājumi ir pilnīgi vienaldzīgi, kas atspoguļojas plašsaziņas līdzekļos.
Runājot par zinātnisko projektu pusi, J. Baldunčiks uzsver, ka sarunās ar citu valstu terminologiem un valodniekiem secināms: neviens necer dabūt naudu savas valodas pētniecībai citās valstīs. Tāpat mēģinājumi ar kaimiņvalstīm risināt mazo valodu problēmas nav bijuši īpaši veiksmīgi. Eiropā uzstādījums ir viennozīmīgs: internacionalizācija, viss jāpiesaista nevis savai valodai, bet plašā mērogā, veicinot starptautisko sadarbību. Palielinās to valodnieku skaits, kuri atmetuši savu mazo valodu pētniecību un piedalās globālo jautājumu risināšanā uz angļu valodas materiāla bāzes.
Attiecībā uz TK darbu un rezultātiem J. Baldunčiks norāda, ka ir divi problēmas risinājumi: izglītojošā un kontrolējošā funkcija, un aicina TK locekļus koncentrēties arī uz izglītojošo darbu.
K. Timmermanis piekrīt R. Karnītei, ka TK vairs nevar atrasties LZA pakļautībā. Tāpat būtu jāorganizē konference vai seminārs, kurā piedalītos J. Valdmanis, A. Veisbergs, I. Druviete, J. Ekmanis, O. Spārītis un M. Baltiņš. Pēc tās varētu pieņem lēmumu, un tad darbs, iespējams, būtu organizētāks, jo šobrīd tam nav rezultāta.
Runājot par turpmāko TK darbu, J. G. Pommers piekrīt iepriekšējiem runātājiem un apšauba, vai TK locekļiem vajadzētu kļūt par universāliem speciālistiem un interesēties par jebkuru terminu jebkurā jomā. Pareizāk būtu TK šādā sastāvā apskatīt gatavus projektus, nevis darboties ar visām jomām. Par specifiskiem terminiem diskutē TAK, un tikai izņēmuma gadījumā šos terminus vajadzētu skatīt kopā.
J. G. Pommers arī aizrāda, ka jāšķir tulkošana no terminoloģijas, kas šobrīd saplūdušas vienā. Lai gan tulkošana saskaras ar terminoloģiju, terminoloģija nenozīmē viena nepieciešamā vārda meklēšanu. Terminoloģija nozīmē pētniecību, kas nevar notikt dažu dienu laikā. Šobrīd terminologs nodarbojas ar to, ko vajadzētu darīt tulkotājam. J. G. Pommers ierosina, ka tulkotāji, kuri tulko starptautiskus dokumentus, varētu iesaistīt šajā darbā terminologus, un daļu no saņemtās naudas izmantot terminologu uzturēšanai. Tādējādi terminologi ilgākā laika posmā nodarbosies ar terminoloģiju, ko tālāk izmantos tulkotāji.
J. Borzovs atzīst, ka ir pesimistiskā noskaņojumā. Par aksiomu var uzskatīt, ka pārskatāmā nākotnē LZA naudas nebūs, un uz nopietnu pieaugumu var necerēt. LZA Senāta sēdē izskanēja doma, ka Latvijas zinātne beigsies augustā. LZA nebūs naudas, tas ir fakts. J. G. Pommera minētā daļu atskaitīšana nav iespējama, jo dokumentu tulkošana ir ES sabiedrības atbildība, bet savas terminoloģijas izstrāde ir katras valsts atsevišķa funkcija. Par latviešu valodu atbild Latvijas valsts.
J. Borzovs norāda, ka, ņemot vērā finansējuma neesamību, TK nevajadzētu būt LZA paspārnē. Ar šo iniciatīvu jāvēršas pie prezidenta, prezidents ies pie valdības, un, iespējams, jāgroza Valsts valodas likums, lai gan koalīcija no tā vairās. Ja likumā ierakstīs citu organizāciju, visticamāk, VVC, tad stāvoklis būs cerīgāks.
R. Karnīte uzsver, ka tas jādara ar oficiālas komunikācijas palīdzību, nevis, sēžot pie galda. Vēl viens variants, nemainot likumu, ir VVC sadarbība ar LZA. LZA paliktu virsuzraudzības funkcija, bet darbu darītu VVC, kam ir datubāze. Vēstuli parakstītu visi TK locekļi, un tas piesaistītu preses uzmanību. K. Timmermanis piekrīt vēstules sagatavošanai un plašsaziņas līdzekļu informēšanai, Lai noskaņotu sabiedrisko domu.
L. Kauķe vēlas noskaidrot, vai iespējamais finansējums būs pietiekams. Turklāt jāņem vērā tāds svarīgs apstāklis kā TK pieejamība un kontaktēšanās iespēja. Šajā sakarā jāuzzina, cik bieži sanāk VVC Latviešu valodas ekspertu komisija. O. Bušs atbild, ka komisija sanāk reizi mēnesī, turklāt dara gandrīz to pašu ko TK, tāpēc būtu nepieciešams darbību saskaņot. Turklāt nav zināms, kāds finansējums nākotnē gaidāms VVC.
L. Kauķe aizrāda, ka, tiekoties reizi mēnesī, situācija nemainīsies, jo jābūt komisijas pieejamībai un biežumam. Ja kāds gribētu sazināties ar Latviešu valodas ekspertu komisiju, tad nezinātu, ar ko tieši sazināties, un, ja TK būs šīs struktūras apakšā, tai būs tāds pats liktenis.
R. Karnīte norāda, ka jāizšķir divas lietas. Pirmkārt, terminu darināšana kā process, kas mainās un nav vairs tāds kā tad, kad gatavoja nolikumu. Tāpēc ir terminu sagatavošanas laiks. Protams, kvalitatīvu terminu izstrāde prasa laiku, tomēr starplaikā dzīve rit uz priekšu un termins ir vajadzīgs uzreiz. Otrkārt, jautājums par finansējumu. Pirms vēstules rakstīšanas jāprot pārliecināt, ka TK prot un var veidot terminus, proti, darīt darbu, kam tā paredzēta.
J. Baldunčiks paskaidro, ka pašreizējā situācija lielā mērā izriet no citiem dzīves apstākļiem un dominējošās kontaktvalodas. Tagad latviešu valodas sistēma kontrastē ar anglosakšu mentalitāti, kas atspoguļojas angļu valodas sistēmā, un 24 gados sistēmas stipri satuvinājušās. Bez tam, samērā hroniska iezīme mūsu terminoloģijas darbā, izņemot dažas TAK, ir jēdzieniskā sistēmiskuma neievērošana. Šajā ziņā darbs bijis vājš, un jēdzienu mikrosistēmas ievērotas slikti, kam pamatā, vismaz daļēji, ir datubāzes trūkums. Ja būtu laba datubāze, varētu saskatīt un atrisināt daudzas problēmas.
Runājot par latviešu valodas terminoloģijas attīstību, J. Baldunčiks iesaka organizēt izglītojošus pasākumus, varbūt kursu, kurā būtu referenti un varētu apspriest konkrētas latviešu terminoloģijas problēmas. Tādējādi būtu iespējams atsvaidzināt zināšanas un aizmirstas nianses, izglītot jaunākās paaudzes terminologus. Tāpat TK portālā varētu ieviest rubriku «Latviešu terminoloģijas attīstības vēsture», kurā atspoguļot interesantus faktus un situācijas, jo zināšanas par šo jautājumu ir ārkārtīgi minimālas.
K. Timmermanis aizrāda, ka prioritāra tomēr ir iepriekš apspriestā problēma. Izglītošanai der V. Skujiņas grāmata, kas ir viņas doktora disertācija, savukārt latviešu terminoloģijas stāvoklis aplūkots 2005. gada Terminoloģijas un tulkošanas centra (TTC) pētījumā. Tāpat nevajadzētu aizmirst R. Karnītes priekšlikumu. Tomēr daudz aktuālāks šobrīd ir TK pastāvēšanas modelis, un nav pat būtiski, vai, pārejot jaunā vietā, sastāvs paliks tāds pats. Principiāli ir tas, kā attīstīsies latviešu valoda un terminoloģija, jo pašreiz esam bezizejas priekšā.
J. Baldunčiks uzsver, ka piekrīt darba grupas pētījumam, bet tajā ir runa tieši par TK, nevis latviešu terminoloģiju kā tādu no valodas viedokļa. TTC pētījums ir labs, bet tas pamatā attiecas uz terminoloģijas darba organizatorisko pusi. Valodas ziņā svarīgi noskaidrot, kā terminoloģija veidojas valodā, kādas ir pretrunas un domstarpības, kādā ietekmē terminoloģija radusies.
R. Karnīte iebilst, ka uz TK attiecas tieši organizatoriskais jautājums. J. Baldunčiks norāda, ka, ķeroties pie terminiem, TK no organizatoriskās sfēras pāriet uz valodniecisko. Ja nav pietiekamu zināšanu, kā rīkoties ar valodu, finansējums nepalīdzēs. Savukārt V. Skujiņas grāmata ir disertācijas pārstrādājums, kas balstās uz situāciju līdz 1990. gadam, kad dominēja krievu valoda. Studentiem šodien no tā maz kas saprotams, tas būtībā ir noiets etaps, un jāatjauno principi un pieejas atbilstoši šodienas apstākļiem. R. Karnīte aizrāda, ka tā ir priekšsēdētāja kā zinātnieka atbildība, bet noorganizēt TK darbu ir TK atbildība. Turklāt tulkotājiem termini nepieciešami neatkarīgi no tā, kā tie top, un tas tiek sagaidīts no TK. K. Timmermanis piebilst: ja V. Skujiņas pētījums, iespējams, ir novecojis, tā ir jauna tēma valodniekiem, bet pamatprincipi, pēc kuriem vadāmies, skatot terminus, saglabāsies, lai arī kāda valoda. Jaunie apstākļi var tikt aplūkoti kādā disertācijā.
R. Karnīte atgriežas pie nepieciešamības pēc sadarbības dokumenta starp LZA un VVC, kas ievadītu pakāpenisku pārejas ceļu. J. Baldunčiks tam piekrīt, secinot, ka jāmeklē ceļi, kā saglabāt TK. TK vienojas, ka kopā ar VVC jāvēršas pie valsts augstākajām amatpersonām, norādot vispārīgo problēmu un uzsverot, ka parakstošās puses gatavas jebkādiem konstruktīviem risinājumiem, lai saglabātu terminoloģijas izstrādi Latvijā.
Sēdes nobeigumā J. Baldunčiks norāda, ka TK izskatīšanai iesniegti medicīnas termini, kā arī atgādina par iepriekšējās sēdes materiālu un iezīmē nākamās sēdes darba kārtību janvāra beigās.
Sēde beidzas plkst. 16.51.
Sēdes vadītājs J. Baldunčiks.
Protokoliste A. Vucāne.
