LZA Terminoloģijas komisijas lēmums Nr. 14.
Pieņemts 31.05.2002.; prot. Nr. 4/1028.
Lēmuma pamats: likumprojektu termini.
LZA Terminoloģijas komisija (TK) atzīst, ka institucionālais jeb, lietojot juridiski precīzāku izteiksmi, konstitutīvais veidojums, kurš tiesiski saskaņā ar dibināšanas aktu (pamata likumu, satversmi, konstitūciju, nolikumu u. tml.) tiek izveidots reizē ar juridisko personu, bez kura juridiskā persona nevar tiesiski pasāvēt un pilnvērtīgi darboties (resp. bez kura tā nav rīcībspējīga) un kura maiņa vai likvidēšana maina juridiskās personas būtību, latviešu valodā, tāpat kā līdzšinējos desmit Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanas gados, saucams par institūciju vai, ja juridiski termins institūcija nešķiet pieņemams tā plašākas nozīmes dēļ, — par konstitūtu, nevis par «orgānu» kā 40.–80. gadu periodā.
Pamatojums
Vārds institūcija latviešu valodā pirmo reizi lietots un LZA Terminoloģijas komisijā (TK) pēc Ministru kabineta konsultācijas akceptēts 20. gadsimta 90. gadu sākumā iepriekšējā periodā lietotā termina «orgāns» aizstāšanai. Termina funkcijā vārds institūcija rakstos fiksēts «Valsts pārvaldes institucionālās uzbūves konceptuālajā ziņojumā», kur lasāms: «Satversme nosaka valsts varas institūcijas [izcēlums mūsu]: Saeima, Valsts prezidents, Ministru kabinets, Augstākā tiesa, Satversmes tiesa, Valsts kontrole, kurām to kompetences robežās piešķirtas tiesības nepastarpināti rīkoties valsts vārdā. Ministru kabinets tā kompetencē esošo valsts funkciju izpildei izveido valsts pārvaldes institucionālo sistēmu.» (Inf. biļetens «Jaunā Pārvalde», 9. lpp.)
Vārda institūcija pamatā ir latīņu vārds institūtiō (no instituere ‘dibināt; sakārtot; mācīt’), un jēdzieniski tas ir labi piemērots attiecīgā institucionālā veidojuma apzīmēšanai, turklāt 10 gados tas jau ir sekmīgi ieviesies praksē un ir sabiedriski akceptēts.
Vārds konstitūts ir jaundarinājums latviešu valodā. Jēdzieniski tā pamatā ir vārdkopa ‘konstitutīvs veidojums’ jeb ‘konstitutīva institūcija’ un tas veidots, lai piedāvātu variantu termina «orgāns» aizstāšanai institucionālā, t. i., ‘konstitutīva veidojuma’ nozīmē. Konstitutīvs (no latīņu cōnstituere ‘nostādīt, uzstādīt; ierīkot; iekārtot; iecelt (amatā); nolemt, noteikt’) ir tāds veidojums, kurš tiesiski tiek izveidots līdz ar pašu juridisko personu, bez kura juridiskā persona nevar pilnvērtīgi tiesiski darboties (tā nav rīcībspējīga) un kura maiņa vai likvidācija maina juridiskās personas būtību. Valsts konstitūti Latvijā ir Valsts prezidents, Saeima, Ministru kabinets, Tiesa, Satversmes tiesa,Valsts kontrole; dažādās iestādēs, uzņēmumos, organizācijās konstitūti var būt direkcija, dome, padome, valde, senāts u. tml. Šie veidojumi tiek konstituēti, t. i., izveidoti, nodibināti (sal.: «Svešvārdu vārdnīca». — R.: Jumava, 1999, 389. lpp.), lai attiecīgā juridiskā persona (valsts vai atsevišķa iestāde, uzņēmums, uzņēmējsabiedrība, organizācija) varētu tiesiski pastāvēt un veikt tai paredzētās funkcijas.
Vārda orgāns pamatā ir grieķu vārds organon (‘rīks, instruments’), un latviešu valodā ar to parasti apzīmē dzīvnieka vai auga organisma daļu ar noteiktu uzbūvi un funkcijām. Vārda orgāns lietojums institucionāla (vai konstitutīva) veidojuma (varas orgāns, pārvaldes orgāns, likumdošanas orgāns) un arī mehānisma sastāvdaļas (darba orgāns) nozīmē 50.–80. gados latviešu valodā tika izjusts kā svešķermenis, turklāt savienojumos «varas orgāni», «iekšlietu orgāni», «partijas orgāni» vārds orgāns jēdzieniski tika saistīts ar piespiedu mehānisma lietošanu un sabiedrībā pret šo vārdu izveidojās spēcīga psiholoģiska barjera, kas vēl joprojām psiholoģiski aktuāla. Vārds orgāns līdz šim nav attiecināts uz iestāžu, uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību iekšējām vadošajām struktūrvienībām (direkciju, domi, padomi, valdi u. c.), un arī pašas iestādes nav sauktas par «ķermeņiem» atšķirībā no vācu un angļu valodas (sal.: vācu gesetzgebender Köper — angļu legislative body — latv. likumdevēja institūcija (līdz 90. gadu sākumam «orgāns»)).
Tiesību sfērā, kā liecina Konversācijas vārdnīca, bioloģijas terminu orgāns latviešu valodā no vācu valodas ieviesa vācu tiesībnieks O. Gīrke 19. gs., lai apzīmētu atsevišķu personu vai personu grupu, kurai ir tiesības izteikt kādas cilvēku apvienības kā juridiskas personas gribu. Savukārt citi tiesībnieki piemēroja šos uzskatus arī valststiesībās, nosaucot par valsts kā juridiskas personas orgāniem tās iestādes un amatpersonas. Konversācijas vārdnīcā arī norādīts, ka aplūkotais uzskats atzīts par mākslīgu un tiesībnieki paturēja orgāna nosaukumu tikai «kā tehnisku terminu pārveidotā nozīmē (sal.: organizācija, organisma teorija)».
Oficiālajai terminoloģijai raksturīga stilistiska neitralitāte. Tāpēc gan psiholoģiski motivētā negatīvā stilistika, gan arī tēlainais juridiskas personas salīdzinājums ar ķermeni un šīs personas institucionālo (vai konstitutīvo) veidojumu salīdzinājums ar orgāniem var noderēt neoficiālā, tēlainā raksturojumā, bet neiederas zinātniski un teorētiski pamatotas nozares terminu sistēmā un oficiālos normatīvos aktos.
Kā liecina «Juridisko terminu vārdnīca» (R., «Nordik», 1998), valsts ir viena no sabiedrības organizācijas formām, tāpēc ne valsts kā juridiska persona, ne iestādes, uzņēmumi, organizācijas un to struktūrvienības nav atzīstami par specifiski juridiskiem objektiem, kuru apzīmēšanā nebūtu jāņem vērā plašākas sabiedrības viedoklis.
LZA TK priekšsēdētāja V. Skujiņa
LZA TK zinātniskā sekretāre M. Ķirīte
